Baltijas ziņu aģentūra BNS (Baltic News Service) lauž sadarbības līgumu ar informācijas portālu Sputnik Igaunija — tāda ir redakcijas nesen saņemtās vēstules jēga.
Tālāk seko dažas neveiklas frāzes, kam, pēc BNS vadības domām, vajadzētu izskaidrot situāciju, taču drīzāk gan tās rada neizpratni, nevis sniedz saprotamu atbildi. Igauņu medijos šai ziņai, domājams, nekāda īpaša uzmanība netiks veltīta. Tas nav tik interesanti un svarīgi, kā prezidentes mēteļa fasons, kurā viņa pieņēma Igaunijas neatkarības dienai veltīto parādi. Ja arī kārtējai uzvarai pār vārda brīvību veltītā ziņa parādīsies igauņu medijos, redaktors to stingri nosūtīs trimdā uz otršķirīgās slejas apakšpusi, kur to neviens neizlasīs.
Tāda ir Igaunijas mūsdienu politiskās mentalitātes būtība — padzīt patiesību pagrabā, lai spilgtāk mirdzētu meli, klusiņām ap stūri skatoties, vai viss paveikts juridiski korekti, jezuītiski korekti… Droši vien, neviens no igauņu žurnālistiem nepievērsīs uzmanību arī tam, ka BNS rīcība zināmā mērā ir ekonomiski neadekvāta. Kā gan citādi skaidrot organizācijas rīcību, kas pārdod ziņu saturu un saņem par savu preci no Sputnik tīri labu naudu?
Psihiatriskai diagnozei ticēt grūti, drīzāk gan jāpieņem (gandrīz absolūti noteikti), ka bailes radījis viens vai vairāki zvani BNS vadībai augstu amatpersonu vārdā, kuru vienīgā vēlme ir aizbāzt muti alternatīvajam viedoklim, par ko Igaunijas teritorijā informē Sputnik. Grūti iedomāties, kā tas iespējams valstī, kas deklarējusi vārda brīvību kā vienu no savām nozīmīgākajām prioritātēm, taču tādi ir fakti.
Protams, ja BNS vadībai tiks vaicāts, kas un kad viņiem zvanīs, atbildes vietā nāks slikti notēlota neizpratne, kam noticēt var tikai ar grūtībām. Neuzticībai ir noteikts pamats.
Jāpiebilst, ka tamlīdzīga politika un uzvedības maniere igauņu politiskās elites vidū nav jauna — tā radījusi rūpīgi slēpto Igaunijas sabiedrības nacionālo konfrontāciju un segregāciju. Tāda izturēšanās noveda pie "bronzas nakts" notikumiem, kam šopavasar apritēs desmit gadi.
Šķiet, desmit gadu laikā nekas nav mainījies. Skumjais fakts liek secināt, ka Igaunjas politiskā elite joprojām nav gatava uzklausīt citu viedokli un atzīt tā tiesības uz pastāvēšanu, it īpaši, ka viedoklis izteikts krieviski. Patlaban tādi politiķi uzskata, ka vārds līdzinās šāvienam.
Centieni apmainīties viedokļiem pārvēršas par informatīvo konfrontāciju, ko ar noteiktu dienestu "gādīgo roku" palīdzību pūlas pārvērst informācijas karā. Neapšaubāmi, tas radīs grūtības Sputnik darbā Igaunijā, liks portāla žurnālistiem strādāt daudzkārt vairāk, taču tas būs darbs, nevis karš. Labi, par tiesībām teikt patiesību dažkārt nākas maksāt augstu cenu.
Autora domas var neatbilst redakcijas viedoklim.
