RĪGA, 2. marts — Sputnik, Jevgeņijs Leškovskis. Gandrīz 500 gadus Daugavgrīvas bākas stars rāda kuģiem ceļu uz Rīgas ostu un glābj no sēkļiem pie krasta. Taču pavisam nesen pašai bākai draudēja bojāeja 90. gados un XXI gs. sākuma miglā, kad no tās gribēja noņemt visu aparatūru — uzšķērst un pamest krastā.
No ūdens parādījās zemūdenes periskops, un drīz vien kļuva redzams viss tās korpuss — robežsargi krastā apgaismoja zemūdeni ar spēcīgiem prožektoriem. "Varšavjankas" tipa zemūdene devās no Rīgas līča cauri Daugavas Vārtiem uz bāzi Daugavgrīvā. Ar skatienu to pavadīja Konstantīns Vasiļjevs — Daugavgrīvas bākas pārvaldnieks… Pēkšņi no jūras puses papūta spēcīgs vējš, pacēla krastā sīko sniegu un aiznesa nebūtībā pagātnes ainu. Kas vēlāk notika ar to zemūdeni? Varbūt to pārdeva Indijai vai Kubai, vai… Kas to lai zina! Bet Konstantīns vēl joprojām ir Daugavgrīvas bākas pārvaldnieks. Padomju zemūdenes viņš nav redzējis jau ceturtdaļgadsimtu, to vietā parādās NATO kuģi, tūristu laineri, sauskravas kuģi, tankeri. Bāka ir redzējusi dažādus laikus, un tās vēsturi glabā uzticamais draugs Konstantīns.
Rīgas vēsture — bākas vēsture
"Padomju laikos es te dzīvoju pastāvīgi — tur, tajā divstāvu mājiņā, bijušā bākas darbinieku ciemata centrā, — rāda Konstantīns Sputnik korespondentam. — Tagad braucu šurp tikai uz dežūru. Ja bākā viss kārtībā, te var arī neparādīties. Tagad te viss darbojas automātiski, par to varu saņemt informāciju tieši mobilajā tālrunī, kas saistīts ar vadības sistēmu. Arī lampa bākā iedegas pati, tiklīdz uz ielas satumst. Nu jau sen vairs nevajag rāpties augšup un kurt augšā ugunskuru."
Reiz Konstantīna priekštečiem nācās darīt arī to. Pirmo reizi bāka Dinamundē uz nocietinājumiem Rigas apkaimē atzīmēta kartē 1536. gadā. Taču citi dati par to vairs nav atrodami. 1582. gada decembrī Rečpospoļitas karalis Stefans Batorijs izdeva pavēli būvēt jaunu bāku pie Daugavas grīvas. Kad Rīga kļuva par Krievijas guberņu, 1721. gadā pēc imperatora Pētera I Jūras pārvaldes pavēles tika reģistrētas visas bākas. Tolaik Daugavgrīvas bāka bija liels akmens tornis, bet augšā — ugunskurs.
Drīz vien bāku pārbūvēja: tā kļuva par koka torni ar akmens platformu. 1810. gadā sākās vēl viena pārbūve. Tolaik tika nolemts iekārtot signālu līniju — no bākas gar krasta līniju līdz Rīgas doma zvanutornim pretējā krastā. Tā bāka noturējās 1812. gada Tēvijas karā, taču tika nojaukta vēlāk.
1819. gadā tika dota pavēle celt jaunu augstu un masīvu koka torni uz akmens pamatiem. Virsotnē uzstādīja lielus eļļas lukturus, ko vakarpusē iededza bākas darbinieks. Gandrīz simt gadus bāka godīgi kalpoja pilsētai, līdz 1915. gadā to uzspridzināja pirms ķeizara armijas uzbrukuma. Pēc kara bāku atjaunoja, taču tā stāvēja tikai līdz 1940. gadam.
Tūristam — prieks, jūrniekam — nāve
"Bāka, kurā patlaban kāpjam, ir 35 metrus augsta, to uzcēla 1956. gadā," — stāsta Konstantīns un ieslēdz lampu.
Nesen bākai no jauna draudēja briesmas. 90. gados un XXI gs. sākumā pa visu Latvijas krasta līniju pārvēlās negaiss: no bākām varot noņemt visu aparatūru — tā esot novecojusi, pie tam kuģi aprīkoti ar GPS, navigācijas iekārtas saistītas ar satelītiem. Tāpēc bākas būšot tikai tūristiem domātas.
"Es toreiz skaidroju lielajiem priekšniekiem, ka to darīt nedrīkst: bākas vajadzīgas, lai cik modernas būtu GPS iekārtas un sakari ar kosmosu. Cik tad to Latvijas pavadoņu ir kosmosā, lai vajadzības gadījumā vadītu kuģus pa Baltijas jūru? Man atbildēja: esot amerikāņu pavadoņi. Un tad? Bet ja nu ar ASV sāksies kaut kāda ķeza, ja tur vienkārši nolems mainīt sistēmas? Nāksies atkal vienoties ar citām valstim par satelītu informācijas izmantošanu? Un kas notiks Latvijā? Kas garantēs, ka kuģi precīzi ieies Daugavā, kur fārvāters ir tikai 50 metri? Kurš garantēs, ka tie neuzsēdīsies uz sēkļa un varēs noteikt bīstamās vietas? Vārdu sakot, bākas izdevās atkarot.
Toreiz iekārtas tika noņemtas tikai no bākas Slīterē, kas pārvērtās par tūrisma objektu. Citās bākās lampas tika atstātas, tikai padomju lampas nomainīja vācu ražojums. Tiesa, bāku darbinieki ir taupīgi cilvēki — gandrīz visiem kambaros glabājas gan "vecās" lampas, gan milzīgās lēcas. Profesionāļi ir pārliecināti: tās lampas un lēcas bija labākas nekā tagadējās, par kurām jūrnieki regulāri sūdzas, sak, gaisma ir slikti redzama. Spriediet paši. No padomju lampām lēcās, kas darbojās līdz 90. gadu sākumam, gaisma bija redzama 18 jūras jūdžu (34 kilometru) attālumā, bet no pašreizējām — tikai 12. Starp citu, Daugavgrīvas bākā vēl ir arī padomju lampa (110 V, 1000 W), tiesa, tā gan ir izslēgta un nosegta ar apvalku, bet darbojas jaunā — vācu lampa (12 V, 100 W)…
Reiz arī pašam Konstantīnam gadījās doties pa bākas glābjošo staru. Līdz 1985. gadam viņš izbraukāja teju visu pasauli ar zinātniski pētnieciskajiem okeāna ekspedīciju kuģiem. 1985. gadā sāka strādāt par bāku kompleksa priekšnieku Rīgā. Tolaik viņa ziņā bija septiņas bākas gar Rīgas jūras līča krastu.
Rīgas jūras līcī peldēja kodolreaktori
Patlaban Daugavgrīvas bāka ir Rīgas brīvostas pakļautībā, tāpat kā visas pārējās bākas — no Ainažiem līdz Irbes šaurumam.
"Padomju gados mums, bāku kompleksa darbiniekiem, garlaikoties nebija laika, — atceras Konstantīns. — Daugavgrīvā dežūrējām maiņās caurām diennaktīm, dažkārt aicinājām palīgā līgumstrādniekus no Bolderājas. Remontdarbi nāca kaudzēm, un vēl mēs sekojām, lai nenodzistu navigācijas ugunis pie Daugavas Vārtiem. Apbraukājām tās barkās. Tolaik gandrīz visām navigācijas gaismām jūrā tika izmantoti acetilēna degļi. Mēs tās pārbaudījām un mainījām gāzes balonus, ko pietika aptuveni gadam."
Pēc tam tika nolemts no gāzes atteikties un izmantot akumulatorus — radioaktīvās izotopu iekārtas. Jā, jā, līcī peldēja mazas kodolstacijas, kas atgādināja lodes pusmetra diametrā. Tās varēja darboties gandrīz mūžīgi. Taču, kad Latvija kļuva neatkarīga, saņēmām pavēli aizvākt "kodolreaktorus" — tie esot bīstami.
Bīstamās pastaigas pa jūru
"Kopš tā laika gandrīz viss ir nomainīts, — stāsta sarunbiedrs. — Vai redzat priekšā molu, kas atdala Daugavu no Rīgas jūras līča? Patlaban tā galā ir navigācijas ugunis, bet padomju laikā tur bija nautofons — iekārta, kas bļāva zemā basā, ja nolaidās spēcīga migla un pat bākas uguns bija redzama vāji. Bieži vien nautofons bļāva pa naktīm un nevienam neļāva gulēt."
Arī pats mols, ko tā iecienījuši makšķernieki un romantiķi, kopš tā laika ir pārbūvēts, un tagad pa daļām tiek remontēts. 90. gadu beigās pa to staigāt nebija droši. Vietām mols bija tiktāl sagruvis, ka viens kļūmīgs solis, — un cilvēks jau peldēsies Daugavā vai licī. Viļņi šeit ir tik spēcīgi, ka vētru laikā izsit no mola milzīgus laukakmeņus un svaida kā smilšu graudus.
90. gados Konstantīns vēl pastāvīgi dežūrēja bākā un vērīgi sekoja ūdens līmenim upē un līcī. Tiklīdz līmenis cēlās, bākas sargs grāba rokās megafonu, skrēja uz molu un kliedza makšķerniekiem: ātrāk vācieties prom uz krastu! Reiz makšķerniekus nācās steigšus evakuēt, ar virvi vilkt pāri milzīgai ūdens izskalotai plaisai, pāri kurai viņiem pašiem tikt vairs nebija pa spēkam…
Laiks un glābējstars
"Vēl bāka zināmā mērā varēja pildīt cietokšņa funkcijas. Ne velti agrāk tā veidoja daļu krasta nocietinājumu. Bākas sienas ir drošas, tik vienkārši ielauzties neizdosies… Un līdz pat mūsdienām tā stāv par spīti laikam un vēro, kā viss mainās. Piemeram, agrāk, pirms 2008. gada krīzes un "sankciju kara" tai garām gāja kuģi — kā mašīnas pa šoseju. Tagad kuģu ir daudz mazāk… Taču dzīve iet uz priekšu. Es ticu: bāka vēl daudz ko piedzīvos," — piebilst Konstantīns.
Daudzi, kas iemīļojuši jūru — burātāji, daiveri, zvejnieki, it īpaši romantiski noskaņotas dvēseles, uzskata, ka bākas ir dzīvas, ka tas nav vienkārši drošai navigācijai paredzēts krasta sistēmas elements. Pat tagad, neskatoties uz mūsdienīgajiem satelītu sakaru līdzekļiem, jūrnieki jūtas daudz drošāk, biezā miglā, vētrā vai nakts tumsā ieraugot bākas gaismu.
Man ir kāds paziņa, kuram patīk vienam pašam mazā buriniekā vizināties pa Baltiju. Reiz viņš teica: "Kad redzu bākas gaismu, es saprotu: es neesmu viens. Naktī pa ūdens virsmu slīd bākas gaismas josla — tas ir gluži kā pavediens, kas tavu dvēseli jūrā saista ar mājām uz zemes."
