Pirmkārt jau pati Rīga. Mana dzimtā pilsēta kopš 1977. gada, kad Miera ielas Dzemdību nama vecajā korpusā ieraudzīju šo pasauli. Tā mainās un attīstās. Lai gan dažas vietas, šķiet, paliek nemainīgas gadu desmitu garumā. Piemēram – Rīgas Cirka kupols 2017. izskatās tieši tāpat, kā 1987. gadā.
Taču ļoti bieži mēs vienkārši staigājam garām. Mēs esam pārāk aizņemti, lai pamanītu kā mainās vide mums apkārt. Vai pārāk pieraduši. Jūs taču pazīstat sajūtu: "hmm, nojaukts… kas šeit kādreiz bija"? Ņemot vērā būvniecības tempu, vienu objektu nomaina cits mums nemanot.
Ne vienmēr jaunie pilsētas vaibsti ir estētiski. Neesmu arhitektūras eksperts – pavisam nē, taču šķiet nojaušu, kā dzima, piemēram, Gaismas pils projekts. Patiesībā man to izstāstīja kā versiju. Arhitekts, apēdis nopirktās trijstūrmaizītes, svieda palikušo plastmasas iepakojumu miskastē, bet tas aizkrita garām un palika guļam zemē uz garākās malas. Nu, jūs sapratāt… Joks, protams, taču liekas – paši negribam atzīt sev – nu, nesanāca! Runa, protams, tikai par ēku un tās iederēšanos pilsētas "sejā".
Kvartāls starp Valdemāra, Skolas, Stabu un Bruņinieku ielām man izrādījies īpašs. "Rīgas Alus". Tā es šo vietu saucu joprojām, lai gan tās nosaukumi daudzkārt mainījušies, laikam ejot. Alus darītavas pirmssākumi meklējami jau 19. gs. sākumā, kad P.R. Kymmel vēl atradās Vecrīgā, Mārstaļu ielā. 1850. gadā tika uzbūvētas jaunas telpas Bruņinieku ielā, un uz turieni es joprojām vēl dodos, lai ieelpotu vēstures putekļus un pelējumu. Ziniet, kāda ir mana mīļākā smarža? Tā uzvēdī no mitrām pelējuma un sūnu klātām sienām. Jocīgais.
Pēc valstiskās neatkarības atgūšanas rūpnīca tika nosaukta par "Rīgas Alu" un neilgi pēc tam arī notika mana pirmā iepazīšanās ar to. Un tās sekas ir tik dažādas, ka man nākas krietni piepūlēt atmiņu, lai tās izklāstītu hronoloģiski un saprotami.
Dzert es sāku kā visi, ap gadiem 15. Ar alu – arī kā visi. Parasti jau sāk ar alu… Vidusskolas pēdējās klasēs es biju viens un 10 meitenes. Harēms. Taču no harēma es mīlēju tikai vienu. Šī viena draudzējās ar otru, kas dzīvoja pāris kvartālus no alus darītavas. Ar viņas turīgo vecāku un manas tā laika kabatas naudas "atbalstu" pietika, lai mēs dzertu alu. Daudz. Ļoti daudz.
Joprojām brīnos, kā cilvēks 3-4 stundu laikā var izdzert 10 litrus alus. Spaini. Šķiet, ar ūdeni nekas tāds nebūtu iespējams. Rīgas "Sevišķais", "Oriģinālais", vai "Tumšais" maksāja smiekla naudu un mūsu jauno organismu aknas bija gatavas pārstrādāt to neticamos daudzumos. Ja gribējās pa solīdo, tam bija alus darītavas bārs Stabu ielā 1. Mēs jutāmies tik pieauguši!
Uz Līgo nauda nebija problēma. Problēma bija tara. Jau no rīta pie alus darītavas vārtiem tika izstumta dzeltenā alus muca un izslāpušie kārtojās rindā uz Bruņinieku ielas. Saprotams, ka tur stāvēja ne jau pēc litra vai diviem. Mērs nebija, cik varēs izdzert, mērs bija – cik varēs saliet un aiznest. 20, 30, 40 litri. Kad mēs ar kursabiedriem dabūjām divas 20 litru plastmasas kannas, tie bija svētki. 40 litri – nopietns tilpums.
Alus pārņēma manu dzīvi. Alus! Šis svētais dzēriens! Šķiet studiju mērķis universitātē nebija zināšanas, mērķis bija alus. Kults. Pēc pusotra gada mācības sāka traucēt alus baudīšanai un es tās pametu. Lai atvēlētu laiku dzeršanai, sāku strādāt apsardzē. Diennakti strādā, trīs – dzer. Sapnis! Un bārs Stabu ielā 1 joprojām darbojās.
Lai gan Rīgas Tehnisko Universitāti biju pametis, nez kas mani urdīja, ka mācīties tomēr vajadzētu – iestājos LU "juristos". Neklātienē. Lai velti netērētu laiku mācībām, bet atlicinātu to iemīļotajam hobijam – alus dzeršanai. Tolaik gan tas jau pamazām tika atšķaidīts ar nopietnākiem šķidrumiem, bet vienalga – alus tā bija piederība, kopība. Tas vienoja draugus un samierināja ienaidniekus. Svēts dzēriens.
Turpināju darbu apsardzē un pazīšanās fakultātē mani saveda kopā ar cilvēku, kurš mani iekārtoja darbā tā laika apsardzes sapņu firmā – "Ave Lat Sargs". Mēnesi nostrādājis lielveikalā, saņēmu piedāvājumu kļūt par brigādes vadītāju. Par brigadieri. Manā pārziņā būtu objekti — saldumu rūpnīcas "Laima" un "Uzvara", un "Rīgas Alus". Nu pasakiet vēl, ka Dieva nav!!!
Tehnologa pavadībā izstaigāju rūpnīcu. Īpaša svētnīca bija rūpnīcas vecie pagrabi, kur milzīgās betona vannās joprojām rūga alus. Īsts un dzīvs. Ja cilvēkam ir pieejams kas tāds, tad baznīca, salīdzinājumam, var iet gulēt! Apsardzes brigadieris "Rīgas Alū"! Hā! Un bārs Stabu ielā 1 joprojām darbojās.
Rūpnīca attīstījās, telpas kļuva par šaurām, iekārtas novecoja un tā pārvācās uz jaunām telpām Ādažos. Mana nosacītā jaunība, pieredzes trūkums un aizvien vairāk laika paņemošais hobijs neļāva man sekmīgi vadīt kolektīvu un darbu es atstāju. Negaidīju, kamēr patrieks. Gadu es pasargāju vannu rūpnīcu Ķekavā un tad saņēmu kārdinošu piedāvājumu. Kļūt par objekta vecāko jaunā dzīvojamajā mājā "Tomsona Terases". Par tādu kā galveno apsargu. Es protams piekritu. Ziniet, kur atrodas šī māja? Pareizi! Kvartālu no bijušās klasesbiedrenes mājas un divus no alus darītavas. Bārs Stabu ielā 1 tas joprojām strādāja. Aleluja!!! Nu jau tas bija kļuvis par savu. Par vietu, kur mani vienmēr gaidīja. Pietika man pārcelt kāju pār slieksni, kā bārmenis tvēra pēc alus kausa, lai ielietu puslitru tumšā un 100 gr. "Allažu Ķimeļa". Neprasot. Dievīga kombinācija! Pamēģiniet.
Rūpnīca bija pamesta. Uz darbu Terasēs no Pārdaugavas es parasti braucu ar mikriņu. Līdz stacijai, tad kājām. Pastaigas pēc. Vienmēr gāju cauri rūpnīcas teritorijai un klusībā skumu. Ziniet cik vajag laika, lai cilvēks pilnībā iznīcinātu sevi. 6 gadus. 6 gadus tumšā alus un "Allažu Ķimeļa" no rītiem pēc maiņas apsardzē. Ne vairs kausu un 100 gr. Bet trīs un 300. Un protams vēl papildus – brīvdienās.
Rūpnīcas rēgs stāv joprojām. Taču es neskumstu. Aizeju to paretam apciemot un izbaudu. Ieelpoju putekļus un pelējumu.
Un bārs Stabu ielā 1 vēl joprojām darbojas.
Aizbraukšu nobildēt.
