Pats no sevis rodas jautājums: kāpēc Ezis? Kas viņā slikts, kas — labs? Man šķiet, jautājums nebūt nav retorisks — tas pelna referendumu. Izrādās, grāmatas autori ilgi domājuši, kādu zvēriņu izvēlēties, lai nevienu neaizvainotu. Skaidrs, ka sivēns neder. Tāpat kā uzticamais suns. Mūsu viesu vidū šie dzīvnieki tiek uzskatīti par nešķīstiem. Pie tam pamēģiniet tikai iedomāties cūku, kura stāstītu krokodilam par Latviju un tās tradīcijām.
Varētu jau, protams, izvēlēties lāci. Nē, pardon, te nu es esmu mazliet pāršāvusi pār strīpu. Vilku vai lūsi?— Radīsies iespaids par tolerances trūkumu un agresiju. Bet ezis? Nu, ko no viņa var prasīt? Tāds viņš ir — ne galvas, ne kājeļu. No otras puses, jebkurš veterinārs-psihoanalītiķis jums pateiks, ka ezis ir ksenofobijas simbols. Adatām apaugusi žurka — sīkumaina, no apkārtējās pasaules norobežojusies radībiņa. Ko iesākt?
Varbūt vajadzēja sākt no otras puses? Sakiet, lūdzu, kāpēc pie mums atbraukuši krokodils un tīģeris? Grieķijas un Itālijas nometnēs viņus taču atlasa speciālisti. Vai tad viņiem tur nav nekādu ēzelīšu, aitiņu, antilopju? Maigu gazeļu? Tuksneša susliku? Man šķiet, ezītim būtu vieglāk atrast kopīgu valodu un integrēt sabiedrībā tādus dzīvniekus. Tā nu rodas iespaids, ka mācību līdzeklis ir kaitīgs un aizvainojošs — tas mūs nostāda pakļauto stāvoklī.
Var jau gan būt tā, ka grāmatiņas autori iedvesmu smēlušies latviešu tautas gudrībās. Ir taču tāda slavena pasaka "Eža kažociņš". Tajā ir runa par to, ka eža līgaviņa nosvilināja eža tērpu un rīta pusē viņš pārvērties par skaistu princi. Varbūt patiešām pienācis laiks vilkt mugurā eža kažociņus?