Mans tēvs bija taksometra šoferis. Taksists. Bērnudārzā es negāju, un dažreiz, kad nebija mani kam pieskatīt, tētis mani ņēma līdz. Tā mēs vizinājāmies pa pilsētu un es vēroju Rīgu. Rīgu, kurā es tik ļoti labprāt tagad būtu atgriezies. Laika mašīnā ar tagadējo fototehniku somā. Uz dienām trim, četrām. Vai nedēļu. Lai vēlreiz izstaigātu tās vietas, kuru vairs nav. Kuras vairs neizraibina Rīgas karti un ir tikai vairs kāda atmiņās. Arī manās – bērnības.
Turpat netālu no rūpnīcas kādā Daugavgrīvas ielas šķērsielā dzīvoja tēta pārinieks, un mēs bieži braucām tai garām. Rūpnīca atradās zemāk par ielas līmeni tādā kā ielejā starp Daugavgrīvas ielu un Zunda kanālu. Tās priekšā bija laukums, kurā bija izstādīta gatavā produkcija. Varbūt tur kādreiz stāvēja arī kas cits, taču man atmiņā palikuši tieši mēslu metēji. Kūtsmēslu kultivatori. Traktora piekabes ar vaļēju pakaļējo galu, kurā atradās tāds kā garš propellers vai divi. Tās stāvēja garās diagonālās rindās un, svaigi krāsotas un jaunas, izskatījās ļoti skaisti. Man, kā bērnam, tā likās. Piekabes bija tumši zaļas, "propelleri" – sarkani. Vai varbūt arī nē. Kopš tā brīža ir pagājuši apmēram 35 gadi. 35! Tāpēc tagad ik reizi, kad mani kāds uzrunā – "jaunais cilvēk", es pie sevis vien nosmīnu.
Jau vēlāk, nosacītos jaunības gados, kad ar savu pirmo fotoaparātu brīvdienās starp maiņām apsardzē, klīdu pa Pārdaugavu, vēl īsti nesaprazdams, ko es gribu fotografēt, kāds maģisks spēks mani ievilka pamestajā rūpnīcā, kas tanī brīdī jau bija savas agonijas fināla stadijā, kad tās metāla dzīslas bija amputējuši metāla zagļi, sienas bija piesmējuši grafiti huligāni un tās pastāvīgie viesi bija vien kārtējo narkotiku devu injicēt atnākušie narkomāni.
Es lavījos piesardzīgi un neveikli, līdz nonācu līdz administrācijas ēkai, kas atradās ielas pusē. No ķieģeļiem izliktais gadaskaitlis vēstīja, ka pirmsākumi meklējami vēl pirms manas piedzimšanas. 1964. Pirmie nedrošie soļi pa vienām no atvērtajām durvīm un es nonācu citā pasaulē. Pasaulē, kurā visus turpmākos gadus, ejot uz objektiem, es varēšu ieelpot vēsturi, pieskarties un sajust to. Robus, ko man neļaus aizpildīt fakti, aizpildīs fantāzija un vēlāk jau citos objektos uzkrātā pieredze. Šeit es sāku mācīties fotografēt. Mācīties šķietami neglītajā saskatīt estētisko un skaisto.
Izstaigājis administrācijas ēku, ieeju vienā no tukšajiem cehiem. Smaržo pēc eļļas uz dīzeļa. Ne tā kā, kad to degvielas uzpildes stacijā pilda automašīnas bākā, bet kaut kā īpaši. Ir viegls caurvējš, jo logu un durvju vairs nav. Tas dzenā smaržas un manu soļu saceltos putekļus, paceļot tos gaisā un pārvēršot tos tādā kā dūmakas aizkarā. Pēc brīža saule iespīd pa jumta logu, caururbj putekļus ar skaidri saskatāmu staru un uz grīdas uzzīmē gaismas kvadrātu. Maģija.
Agonija drīz beidzās. Rūpnīcu nojauca. Sakumā atstāja tikai trīs korpusu skeletus. Vēlāk pazuda arī tie. Celšot lielveikalu. Placis stāv tukšs un uz topošo lielveikala stāvvietu uzbūvētais tilta gals atduras tukšā gaisā.
