Man, nepilsonei, arvien garlaicīgāk lasīt dažādus tekstus, tai skaitā arī Sputnik, kuru autori, gandrīz divreiz jaunāki par mani, autoritatīvi uzskaita visus iemeslus, kuru dēļ es līdz šim neesmu saņēmusi pilsonību. Skaidro, kāpēc mana uzvedība ir ārkārtīgi nekārtīga, pat nepatriotiska un kāpēc man būtu jākaunas.
Viņi min pozitīvus piemērus, kuros cilvēki, pārvarot savus aizvainojumus, kārtojuši pilsonības eksāmenus, lai dzīvotu piesātinātu dzīvi, un pilnvērtīgi piedalītos valsts attīstībā. Un lai es pat necerot, ka pienāks brīdis, kad pilsonību man atnesīs uz paplātes.
Gribas teikt cienījamiem autoriem: lieta tāda, ka es nemaz par to nesapņoju — pat nedomāju. Kā šodien mēdz teikt, nedomāju vispār. Mani principā neinteresē jautājums par Latvijas pilsonības iegūšanu, naturalizācijas kārtībā. Un es šo eksāmenu kārtošu tikai ārkārtas situācijā. Piemēram, ja Latvijas pases neesamība apdraudēs manu tuvinieku dzīvību un veselību.
Jā, bija laiks, kad es jutos piekrāpta, negodīgi aizskarta, un ļoti pārdzīvoju šo situāciju. Taču tas bija ļoti sen. Tagad es mierīgi un priecīgi dzīvoju savā dzimtenē, valstī, kur esmu dzimusi un mācījusies. Kur tagad strādāju un kur kādreiz aiziešu viņsaulē. Starp citu, tur par pilsonību neinteresējas, pieņem visus.
Domājot par fenomenu "kāpēc es nedomāju par pilsonību", esmu nonākusi pie secinājumiem.
1. Jebkurš aizvainojums nedzīvo mūžīgi, un pat smagākā situācija ar laiku pārstāj tevi kaitināt. Ar laiku kļūst vienkārši garlaicīgi pastāvīgi domāt, runāt un lasīt materiālus par vienu un to pašu tēmu, kas nemaz neevolucionē.
2. Savās domās par taisnīgumu un likumu es vienmēr dodu priekšroku pirmajam. Tomēr arī pret netaisnīgiem likumiem izturos mierīgi. Tādu duālismu esmu mācījusies no Latvijas Republikas pirmā prezidenta Kārļa Ulmaņa, kurš teicis nemirstīgu frāzi: "Kas ir, tas ir, bet, kā nav, tā nav." Un tas ir taisnīgi.
Nu, nav man pilsonības — ko darīt, cilvēki dzīvo ar daudz smagākām diagnozēm. Ja valstiskā līmenī situācija mainīsies — jutīšos apmierināta, bet ne vairāk, nāks laiks, nāks padoms. Ja situācija nemainīsies, tātad smelšos apmierinātību citos avotos.
3. 90. gados manam dēlam mācīja spāņu valodu ļoti aktīva un ļoti padzīvojusi dāma. Spānijas pilsoņu kara laikā viņa vēl jauna meitene, strādāja par tulkotāju. Un iedomājieties, pēc 50 gadiem spāņu valdība piešķīra savas valsts pilsonību visiem ārzemniekiem, kuri tolaik tajā piedalījās. Dēla skolotāja labi dzīvoja bez Spānijas pilsonības, taču viņa to ļoti labprāt pieņēma. Es gribu teikt: viss aiziet, un violetas pases arī aizies.
Nedaudz par patriotismu. Es negribu braukt prom no Latvijas uz pastāvīgu dzīvi Eiropu. Es negribu strādāt par ierēdni, juristu vai ugunsdzēsēju. Esmu apolitiska, un mani neinteresē vēlēšanas. Es varu nopirkt vīzu uz jebkuru valsti, kurai tā ir nepieciešama. Tātad man nav nepatriotisku iemeslu pilsonības nesaņemšanai. Un ja man pašai, un daudziem citiem galīgi nerūp nepilsoņu pases neesamība, tad rodas jautājums: kāpēc tas tik uztrauc cienījamus autorus? Kāda viņiem daļa gar manu nepilsonīgo dzīvīti? Dzīvoju pati savu dzīvi, nevienam padoma neprasu un pati ar nelūgtiem padomiem nevienam virsū nebāžos.
