RĪGA, 6. februāris — Sputnik, Jeļena Kirillova. Noslēgti un klusi dienā, toties naktī šie mākslinieki kļūst par īstajiem pilsētas saimniekiem. Viņu "daiļradi" redz visi, taču sajūsmas un publikas atbalsta vietā parasti dzird lāstus un draudus: "Rokas vajadzētu noraut tādiem māksliniekiem!"
"Latvijā ir apmēram 15-20 cilvēki, kurus patiešām var nosaukt par grafiti māksliniekiem. Viņi ar to nodarbojas profesionāli. Dažāda līmeņa amatieru skaits, iespējams, sasniedz simtu," — stāsta Aleksandrs ar iesauku Malysh, kurš savulaik līdzdarbojies grafiti mākslinieku un breika dejotāju kustību aizsākšanā Latvijā. Tam viņš veltījis aptuveni trīsdesmit dzīves gadus.
No parastas aizraušanās veidojās bizness — patlaban Aleksandrs vada nelielu veikalu tribal.lv, kas tirgo krāsas un piederumus māksliniekiem.
Viņš stāsta, ka ielas mākslinieku subkultūra Latvijā ir ļoti daudzveidīga: to veido gan cilvēki, kuri dienas gaismā ir itin respektabli cilvēki — dizaineri vai banku darbinieki, gan arī tie, kas kļuvuši par parastiem narkomāniem. Ielu mākslinieku vidū nav gandrīz neviena cilvēka "gados" — tos, kam ir pāri 40, var uz roku pirkstiem saskaitīt.
"Protams, tā ir jauniešu māksla. Kad parādās ģimene, bērni un darbs, pa naktīm vienkārši gribas izgulēties," — smejas Sergejs. Viņš veikaliņā ienācis pēc kārtējās krāsas baloniņu partijas.
No jumiķa līdz latviešu Benksijam
Dienā Sergejs ir parasts skārdnieks un jumiķis, bet naktīs pārvēršas par adrenalīna mednieku. Tā viņš dzīvo jau desmit gadus. Viņa sarakstā ir ne tikai sienas, bet arī elektrovilcieni un preču vagoni.
"Saprotiet, es tā dzīvoju. Grafiti ir dzīves veids, tā ir atkarība, tā ir reibinoša brīvības sajūta. Es gribu, lai manu zīmējumu redzētu visi. Es nokļūšu jebkurā vietā, uzrāpšos pat tad, ja trepju nebūs. Parasts cilvēks varbūt nesapratīs, taču cilvēki no manas komandas zina, ko nozīmē kāpelēt trijos naktī un sviedriem vaigā censties, darīt visu iespējamo. Es varu zīmēt pēc taustes. Ja cilvēkam ir savs stils, viņš var zīmēt ar aizvērtām acīm," — ir pārliecināts Sergejs.
Viņa "portfolio" ir vairāk nekā desmit vizītes policijas iecirknī, divas krimināllietas un soda nauda divarpus tūkstošu eiro apmērā.
Šķiet, tas viņu neaptur. "Ar to nodarbošos pat invalīda krēslā," — saka mākslinieks.
Viņa draugs, kurš savu vārdu nenosauca, skaidro: "Man arī tagad piespriesta simt eiro soda nauda. Un man nākas zīmēt par naudu, lai samaksātu sodu par izkrāsotu dzelzceļnieku būdu. Tātad es daru gandrīz to pašu, tikai naudu saņemu," — viņš smejas.
Abi puiši nepārprotami iebilst pret grafiti mākslas komercializāciju. "Es drīzāk atbalstu anarhiju. Man ļoti nepatīk pārdoties par naudu. Es nepārdodos. Ja pie manis ierodas pasūtītājs, es viņu sūtu pie KIWIE vai vēl pie kāda, kas ar to nodarbojas komerciāli," — stāsta Sergejs.
Latvijas grafiti mākslinieku subkultūrā ir arī vietējais Benksijs — tas pats KIWIE. Viņa jokainie zobainie monstriņi ir kļuvuši par savdabīgu Rīgas vizītkarti. Kā jau klājas, "latviešu Benksijs" rūpīgi slēpj seju.
Aleksandra organizētajos mākslinieku konkursos viņš piedalījās, būdams gorillas maskā, citviet uzstājas kā 68 gadus vecs papucis saulesbrillēs. Neviens nezina, kas KIWIE ir patiesībā, taču klīst runas, ka viņš ir panākumiem bagāts dizaineris.
Mūsu sarunas laikā Aleksandra veikalā ielūkojās kārtējais pircējs — elegants jaunietis. Impozantais pircējs bija ģērbies melnā apģērbā, rokās turēja mobilo tālruni ar zīmējuma skici zilos toņos. Viņš dāsni iepērk krāsu baloniņus, taču jautāts par zīmējuma autoru atbildēja izvairīgi: "Mani draugs vienkārši palūdza nopirkt viņam krāsas."
Viņam nepārprotami nebija ne mazākās vēlēšanās turpināt sarunu, taču viņš piebilda, ka Rīgā ļoti vajadzīgas legālas vietas zīmēšanai. "Es atbalstu ideju par speciālu vietu noteikšanu grafiti zīmējumiem. Kaut vai tāpēc, ka tas mazinās vandālismu Rīgas ielās," — atzīmēja pircējs. Tikai vēlāk noskaidrojās, ka tas bija leģendārais grafiti mākslinieks KIWIE.
Rīgā nav nevienas "legālas sienas"
"Kaitina cilvēki, kuri neredz tālāk par savu degungalu! Kliedz uz māksliniekiem: "Rokas noraut tādiem." Un vienlaikus viņi ir sajūsmā par Malēviča kvadrātu. Manuprāt, tas ir tikai izreklamēts brends. Un "mūsdienu lielākais grafiti mākslinieks" Benksijs arī ir tikai brends.
Negribu to pat komentēt. Tā ir komercija, reklāma. Vienkārši ir māksla un ir bizness," — spriež Aleksandrs.
Taču vietējiem māksliniekiem neļauj attīstīties necaursitamā ierēdņu birokrātija. Izrādās, Rīgā nav nevienas legālas sienas apgleznošanai. Aleksandrs organizē dažādus konkursus, tāpēc ar šo problēmu ir labi pazīstams.
Viņš stāsta, ka dažkārt pēdējā brīdī uzdod nervi. "Parasti pilsēta mums dod atļauju, taču pēc tam skiču saskaņošanas posmā kaut kāda ierēdne ar arhitekta izglītību var visam pārvilkt krustu ar vārdiem "es nesaprotu, kas tur rakstīts." Ļoti gribas nolasīt lekciju par to, kas ir grafiti, pastāstīt, ka klasiskajā variantā tas nav zīmējums, tie ir burti un šrifti, ka šī māksla dzimusi Amerikā, kur bandas un komandas tā apzīmēja savu teritoriju," — skaidro Aleksandrs. Dažkārt organizatori ir spiesti likt lietā visvisādas viltības, lai saņemtu kāroto atļauju.
Pazīstamākie grafiti objekti Rīgā, ko jau droši var iekļaut pilsētas ievērības cienīgo vietu sarakstā, ir bijušās rūpnīcas "Sarkanais kvadrāts" siena un tuneļa sienas zem Salu tilta. Arī tie ir ārpus likuma.
Aleksandrs stāsta, ka tuneļa sienas grafitisti atjaunojuši jau trīs reizes, taču katru reizi — tikai pēc pašvaldības iestāžu atļaujas, citādi var nokļūt policijā. Viņš atcerējās kuriozu, kas saistīts ar rūpnīcas "Sarkanais kvadrāts" sienu, kad pie viņa vērsās sestdienas talkas TALKA organizatori.
"Pirms dažiem gadiem mūs uzaicināja piedalīties sienas apgleznošanā. Piešķīra pat naudu krāsai. Es pieaicināju savus jauniešus, daļa ieradās no organizatoru puses. Pēdējie vienkārši sazīmēja uz sienas nepieklājības un aizgāja, bet mūsu mākslinieki atgriezās, lai pabeigtu darbu. Pēc trim dienām zvana viens puisis. Viņu aizturējuši policisti. Izrādās, vakar rūpnīcas īpašnieks atļāva zīmēt, bet šodien jau ir pārdomājis un aizliedzis," — atceras Aleksandrs.
Pēc viņa domām, varas iestāzu pārstāvjiem un pilsētas iedzīvotājiem vajadzētu saprast pašu galveno — legālas vietas grafiti zīmējumiem tikai nāks par labu pilsētai. Ja jauniešiem būs likumīga vieta, kur izlādēt adrenalīnu, lielākā daļa savu laiku un krāsas tērēs tur. "Protams, jebkurā gadījumā atradīsies pāris pavisam traku cilvēku, kuri ķēpāsies uz tīrām sienām, toties pārējie varēs mierigi un skaisti zīmēt," — ir pārliecināts Aleksants.
Vienīgā legālā grafiti vieta tagad ir Vangažos. Īpašnieks pats vērsās pie māksliniekiem un atļāva apgleznos savas sienas. Par to ir informēta arī pašvaldības policija. Citus gadījumos noķertajam grafiti māksliniekam draud vismaz administratīvais protokols, bet ļaunākajā gadījumā — krimināllieta.
Pie tam tieši māksliniekiem ir lielākās iespējas nokļūt policijā. "Lai uztrieptu uzrakstu, vajadzīga tikai minūte. Pa šo laiku policija vienkārši nepaspēs noreaģēt. Lai uzzīmētu skaisti, ir vajadzīgas trīs vai pat piecas stundas. Tāpēc visbiežāk policijā nokļūst tie, kas cenšas zīmēt," — apgalvo Aleksandrs.
"Dodiet mums legālas sienas! Tik un tā pilsētā ir papilnam noķēpātu sienu un pamestu māju. Daudzi klāsta, sak, citās valstīs par sienu apzīmēšanu soda bargāk, taču aizmirst piebilst galveno — gandrīz visās pasaules valstīs ir īpašas vietas vai pat veseli rajoni, kur cilvēks var brīvi nodarboties ar grafiti," — noslēgumā uzsvēra Aleksandrs.
