Nosaukt Fjodoru Koņuhovu par leģendāru ceļotāju būtu tikpat kā Puškinu nosaukt par "talantīgu dzejnieku". Koņuhovs nav tikai ģeogrāfiskās telpas pētnieks. Fjodors Koņuhovs ir simbols.
Pagājušonedēļ parādījās informācija, ka Fjodors Koņuhovs vēlas kopā ar polārpētnieku Artūru Čilingarovu pirmo reizi vēsturē sasniegt dziļāko Pasaules okeāna punktu — Marianas dziļvagas dibenu — un uzstādīt tur Krievijas karogu un pareizticīgo akmens krustu.
Kāpēc Kamerons nedod batiskafu
- Fjodor, jūs gatavojaties nolaisties līdz planētas okēna dziļākajam punktam — Marianas dziļvagas dibenam. Kādu aparātu izmantosiet?
— Sfēru ieniršanai izgatavosim Sanktpēterburgā. Gribam to samontēt pa daļām: viena detaļa no vienas rūpnīcas, cita — no otras, bet montēs trešie. 2012. gadā Džeimss Kamerons batiskafā nokļuva Marianas dziļvagā. Gribēju pierunāt viņu iznomāt šo batiskafu mums, taču Kamerons atteicās.
- Kāpēc?
— Pašlaik viņš uzņem filmu "Zemūdens avatars", kas iznāks 2019. vai 2020. gadā. Filma sāksies ar dokumentāliem kadriem, kuros redzams, kā Kamerons savā "Čelendžā" grimst bezdibenī, Marianas dziļvagas dzīlēs. Vai atceraties, kā sākās "Titāniks"? Tur vispirms redzami kadri no 5,8 tūkstošu metru dziļuma — mēs redzam, kā dibenā guļ "Titāniks", redzam enkuru, iluminatorus. Tikai pēc tam sākas mākslas filma. Tā nu Kamerons ir izniris ar uzņemtajiem materiāliem un glabā tos noslēpumā.
- Un tāpēc nedod batiskafu?
— Kameronam nebūtu izdevīgi, ja es tagad nolaistos. Viņam būtu izdevīgi nobremzēt visu līdz filmas iznākšanai. Bet es viņam: "Iedod batiskafu, mēs samaksāsim!" Vēl arī akumulatorus nomainītu. Taču, kā gadījies, kā ne, batiskafs aizdegās muzejā Austrālijā. Puse borta sadega. Tagad tāpat arī stāv.
Iekļūt plaisā
- Kas tad tur dziļvagā tik interesants? Protams, es saprotu, — būs rekords. Taču vai ir vērts viena rekorda dēļ pārvarēt tādas grūtības?
— Diezin vai rekords iznāks. 2019. gadā mūs tomēr apsteigs ķīnieši. Viņi arī patlaban gatavojas ieniršanai. Taču mums vajadzīgi nevis rekordi, bet gan pētījumi. Kamerons pēc ieniršanas stāstīja: "Jūs ne iedomāties nevarat, kas tur dzīvo! Cilvēkiem nav ne jausmas par to, kas tur notiek!" Neviens nekad nav redzējis ne gabaliņu akmens no Marianas dziļvagas dibena. Akmens pat no Mēness ir atvests. Mēs vairāk zinām par Marsu nekā par okeāna dzīlēm.
- Vai Kamerons nemēģināja dabūt paraugus?
— Mēģināja. Viņam vajadzēja paņemt paraugus. Uz viņa batiskafa bija hidrauliska roka paraugu savākšanai. Taču, kad viņš sāka iegremdēties, aptuveni trīs tūkstošu metru dziļumā kaut kas ietriecās batiskafa korpusā. Varbūt tā bija gigantiska medūza, astoņkājis vai kalmārs. Hidrauliskā roka tika "izmežģīta". Kad Kamerons sasniedza dibenu, roka neko nespēja paveikt. Tā nu viņš tur pasēdēja pāris stundas un filmēja, bet pēc tam atgriezās.
Pie tam mēs ienirsim dziļāk nekā Kamerons. Viņš taču nebija pašā dibenā, viņš sasniedza plato 10,8 tūkstošu metru dziļumā. Bet tur ir plaisa, kas ved vēl aptuveni 300 metrus dziļāk. Šaura. Mēs gribam tajā iekļūt.
- Vai nebaidāties no dekompresijas?
— Spiediens tur ir gigantisks. Ja sfērā būs caurumiņš kaut adatas galviņas lielumā, ūdens spiediens sfēru vienkārši sašķaidīs. Taču sfēra būs hermētiska, tāpat kā zemūdene. Iluminatoru nebūs, lai arī, protams, gribētos. Taču mums teica, ka tā būšot vājā vieta, varot saplaisāt. Domājams, mums būs kameras, un mēs visu ieraudzīsim datorā.
Avārijas izeja
- Kā jūs atkal pacelsieties virspusē?
— Mums būs balasts — metāla stieņi. Tie turas pie magnēta. Kad nolaidīsimies, nospiedīsim pogu, magnēts atslēgsies, stieņi atbrīvosies, un mēs sāksim paclelšanos.
- Bet ja nu neatbrīvosies? Kā pacelsieties tādā gadījumā?
— Nekādu trosi tur nolaist nevar straumju dēļ. Neizdosies arī trosē nolaisties, jo tevi aiznesīs straume un sāks locīt un staipīt to trosi, līdz batiskafs sabruks. Izdomājām, ka no augšas — no kuģa — tiks raidīts signāls, kas atslēgs magnētus.
Gadījumā, ja signālu noraidīt neizdosies un mēs sēdēsim apakšā, mums būs skābekļa rezerve 75 stundām. Paši stieņi piestiprināti pie niķeļa plāksnēm, kas korodēs sāļā ūdens ietekmē, tiklīdz sāksim nolaisties. Niķelim kļūstot plānākam, tās izēdīs 54 stundu laikā, un stieņi paši nokritīs.
Taču tas ir katram gadijumam. Mēs ceram, ka pacelsimies pēc sešpadsmit stundām. Ko tur ilgāk iesākt? Jāpaņem pāris paraugi un jāceļas augšup. Skābekli ņemam līdzi katram gadījumam. Ja stieņi paši nenokritīs, tie atbrīvosies vēlāk, korozijas rezultātā. Gulēsim un viens otram anekdotes stāstīsim.
- Vai Krievijas karogu uzstādīsiet?
— Jā. Un pareizticīgo krustu no akmens arī. Karogu uzstādīs pazīstamais polārpētnieks Artūrs Čilingarovs, bet manā ziņā ir krusts. Tas jau ir gatavs, sver piecdesmit kilogramus. Tā nu es kā priesteris atstāšu krustu Marianas dziļvagas dibenā, un mēs paši uzpeldēsim.
Sievai ir zināms viss
- Vai ir bijusi kāda ekspedīcija, kurp jūs sieva nav laidusi?
— Tādu nav bijis. Ira mani mīl, un es mīlu viņu. Man nav bijis nevienas ekspedīcijas "uz dullo". Tā tikai korespondenti var uzrakstīt: "Paskat, Fjodors Koņuhovs ne no šā, ne no tā devies uz Everestu." Patiesībā visas ekspedīcijas tiek ilgu laiku gatavotas.
19 gadus nodarbojos ar alpīnismu. Vai redzat pirkstus? Pirkstu gali ir nobrāzti pēc kāpšanas klintīs. 19 gadus vēlāk pirmo reizi uzkāpu Everestā pa dienvidu nogāzi. 20 gadus ilgi treniņi, un uzkāpu pa ziemeļu nogāzi. Kad tik ilgi gatavojies, sieva jau zina visu: cik cilvēki dodas ekspedīcijā, cik daudz naudas tiks iztērēts. Visas manas ekspedīcijas tiek gatavotas ļoti ilgi. Marianas dziļvaga mums ir prātā no 1997. gada.
Patlaban vēl arī laivu pasūtu, gribu ar airiem apbraukt apkārt pasaulei, startēt un finišēt Tasmānijā. Laiva būs gatava tikai pēc diviem gadiem, un sieva pamazām pierod. Pie tam es biju ceļotājs jau tad, kad mēs iepazināmies.
