Līdz pagājušās vasaras braucienam uz Rumāniju man šķita, ka attālumi, kas jāmēro Latvijā ir lieli. 200 km – tālu. 300? Nē, paldies! Pēc 10 dienu laikā nobrauktajiem 6000 km man vairs tā nešķiet. Latvijā un vispār Baltijas valstīs viss ir tepat blakus. Ja nestāties katrā Statoilā dzert kafiju un pīpēt, tad brauciens ar auto aizņem vien stundas trīs. Nu labi – četras.
Beidzot visi apstākļi ir sakrituši un, neskatoties uz slidenajām šosejām un neiepriecinošajām laika prognozēm, mēs agrā svētdienas rītā dodamies ceļā. Navigators no Rīgas līdz Rummu karjeram ir aprēķinājis 296 km.
Mēs esam četri un mērķi ir katram savi. Artūrs un Roma ir digeri ar pieredzi, es braucu fotografēt, bet Veronika sen ir sapņojusi paslidot pa aizsalušo Rummu karjeru. Arī nesen youtube noskatītais video ar karjera absolūti caurspīdīgo ledu vieš cerības, ka brauciens būs tā vērts.
Rummu karjers gadiem ir bijusi marmora iegūšanas vieta, kur galvenokārt nodarbināti blakus esošā 1938. gadā dibinātā Murru cietuma ieslodzītie. Kad 1991. gadā līdz ar Padomju Savienības sabrukumu cietums tika slēgts, arī karjera darbība tika apturēta un tas applūda, zem ūdens atstājot daļu ēku un tehnikas vienību.
Tuvojoties Igaunijas robežai mūs apņem bieza migla, kas piedod papildus atmosfēru gaidāmajai vizītei pamestajā cietumā. Dažus desmitus kilometrus aiz robežas no miglas iznirst policijas busiņš un augšup paceltā igauņu policista roka liek mums apstāties. Policists neizskatās pēc policista. Kalsns inteliģenta izskata vīrs ar brillēm ap gadiem 45 runā vienkāršā bet skaidrā angļu valodā, lūdz uzrādīt vadītāja apliecību, tehnisko pasi un apdrošināšanu. Apdrošināšanu? Pie velna — kurš vadā līdz polises kopiju!? Policists ar maniem dokumentiem tiešā vārda nozīmē nozūd miglā atpakaļ pie sava busiņa un es jau apsveru, cik eiro sods man būs jāmaksā par savu aizmāršību. Pēc pāris minūtēm varas pārstāvis ir atpakaļ, sniedz man dokumentus un vien laipni aizrāda, ka nākošreiz polisei tomēr jābūt līdz. Viss. Laimīgu ceļu! Jūtos manāmi pārsteigts, jo robežas šinī pusē es, visticamāk, būtu samaksājis sodu. Nepierasti.
Kad līdz galamērķim palikuši ap 90 km, pie stūres nosēdinu Artūru, jo iepriekšējā negulētā nakts darbā aizvien manāmāk liek sevi just, un arī kafija nepalīdz. Vēl stundu mēģinu iesnausties pasažiera krēslā, bet tas kā vienmēr neizdodas. Miegs nāk tikai pie stūres.
Iebraucam Rummu ciematā, un navigators rāda, ka arī cietums ar karjeru ir tepat blakus. Un uzreiz es saprotu, ka ne viss būs gluži tā, kā iecerēts. Daudz auto un daudz cilvēku. Kustība. Turp un atpakaļ. Vieni prom, citi vietā. Teritorija netiek apsargāta un, lai gan daudzie caurumi žogā tiek lāpīti ar dzeloņdrātīm, vietā rodas arvien jauni. Vasarā šeit ir pludmale un peldētava, ziemā – slidotava. Nekādu norāžu, ka šeit uzturēties varētu būt bīstami nav. Mani tas uztrauc? Nē. Man pieredzes šādās vietās pietiek, par pārējiem "viesiem", tajā skaitā maziem bērniem, gan neesmu drošs. Caurums žogā, 5 minūšu gājiens gar milzīgu šķembu kalnu un esam pie karjera. Caurspīdīgais ledus ir tieši tik caurspīdīgs, lai tam cauru neredzētu absolūti neko. Bet man jau šķita, ka youtube redzētais video ir rets izņēmums. Es pat nezinu, kādiem apstākļiem jābūt, lai ledus veidotos tik ideāli caurredzams. Veronika uzvelk slidas un aizslido. Viņas brauciens jau ir atmaksājies.
Ledus ir biezs un stingrs. Sākumā šķiet, ka iesalušajai ēkai nevajadzētu tuvoties, jo gar sienām ledus varētu būt mazāk stabils. Arī vizuāli tas ir it kā tumšāks, un šķiet, ka tur pat nav aizsalis. Lēnām pārvietoju savu centneru un 15 kg dzīvsvara tuvāk un tuvāk, līdz saprotu, ka gar sienām ledus kļūst ar vien dzidrāks, līdz pie pašas ieejas tas ir pilnīgi caurspīdīgs. Un joprojām tikpat stabils. Atkabinu statīvu no fotosomas un dodos iekšā.
Caur logiem un durvju aili krīt pēcpusdienas gaisma, caur ledu ir saskatāmas iesalušās drupas, gar tām peld vientuļš asaris. Sajūta, ka stāvi uz ūdens. Nē – uz tukša gaisa. Visu toņu dzeltenās, oranžās, zaļās krāsas. Rūsa, smiltis, aļģes un sūnas. Zilo debesu atspīdums dzidrajā ledū. Absolūti sirreāli.
Pāris pierastas kustības un fotoaparāts ir uz statīva. Kādam tās varbūt šķitīs bērnu spēles, bet šis kadrs bija to 300 km vērts. Viennozīmīgi. Kad šo foto ielieku Facebook, kāds pajautā – vai tur gadījumā nav filmēts Tarkovska "Stalkers". Atmosfēra ir līdzīga.
Blakus esošā cietuma teritorija ir nosacīti slēgta. Pēc nepārbaudītas informācijas tajā pa reizei notiek armijas mācības. Sāk krēslot, bet cilvēku plūsma mazāka nekļūst. Milzīgajā šķembu kalnā es tā arī neuzrāpjos, jo par sevi atgādina Sibīrijā sastieptā potīte.
Šodien es gribu mājās. Nē – sākumā karstu kafiju.
Kad atpakaļceļā laižos Morfeja skavās, es jau zinu – es atbraukšu vēlreiz. Naktī. Kad uz caurspīdīgā ledus iesalušajā ēkā varēs nolikt divus 3000 lumenu lukturus ar gaismu uz leju, lai izgaismotu iesalušās drupas, kad nakts aizsegā es izstaigāšu pamesto cietumu un lielajā šķembu kalnā sagaidīšu saullēktu. Ar termosu kafijas un cigaretēm.
