Tirgus ekonomika nevienu nesaudzē. Kāds no pamatlicējiem skaidroja, ka kluba līmenis ir krities, tas pārvērties par izvirtības perēkli, un apmeklētāju skaits krities. Vietējie seksuālo minoritāšu pārstāvji neizturēja tikumības krišanos.
Dīvaina lieta: tiem, ko pieņemts saukt par izvirtuļiem, pastāv savi tikumības principi. Tas ir smagi — saskatīt pretiniekā cilvēka jūtas. Par to savulaik jau Remarks rakstīja. Ziņa par kluba slēgšanu raisīja diskusiju: vai nu geju skaits tā krities, ka klubus slēdz, vai viņu skaits tā pieaudzis, ka klubi vairs neesot vajadzīgi. Daudzi tradicionālo attiecību piekritēji tamlīdzīga iestādījuma slēgšanu pielīdzina trakomājas slēgšanai un pacientu palaišanai uz brīvām kājām. Tagad viņi ik pa brīdim pamet aci apkārt, bīstoties no pēkšņas tikšanās.
Sabiedrība nav gatava pieņemt to, ka LGBT kādu no savējiem var uzskatīt par amorālu. Visi ir pieraduši uzskatīt viņus par nenormāliem. LGBT ir zīmogs, kura nesējs nav savienojams ar dzīvi un sabiedrību. Viņi taču visi ir vienādi: rožainās bikšelēs un lillā boa ap kaklu. Manierīgi puisēni un vīrišķīgas sievietes. Viņi visu acu priekšā skūpstās ar sev līdzīgiem un dažkārt mēģina stāties sakaros ar mūsu bērniem. No kurienes tādiem radusies morāle? Bet te pēkšņi slēguši paši savu klubu. Par amorālu uzvedību.
Šķiet, nāvīgo grēku sarakstā var iekļaut vēl vienu — vienkāršošanu. LGBT simbols ir varavīksne, taču sabiedrība ierasti neatšķir ne krāsas, ne pustoņus. Jāatzīst gan, ka tas attiecas ne tikai uz LGBT. Labi zināmā lamu vārdā sabiedrība sauc visus, kuru pasaules uzskats un dzīvesveids atšķiras no ierastā.
Tāpēc man izjuka visi stereotipi, kad ētisku apsvērumu dēļ durvis slēdza viens no vecākajiem geju bāriem. Pēkšņi noskaidrojās, ka geji neatbalsta geju uzvedību.
Manu draugu vidū vairāki ir netradicionālās seksuālās orientācijas pārstāvji. Mēs tiekamies, dzeram kafiju, pļāpājam par dzīvi. Tiekoties viņi nenēsā rožainu boa. Mēs neapspriežam, ar ko un kas nodarbojas zem segas: mums ir milzum daudz citu kopīgu tēmu. Viņi neiet uz geju parādēm, neklaigā par savu orientāciju. No viņiem atšķiros tikpat lielā mērā, ka brūnacains cilvēks atšķiras no zaļača.
Sarunās acu krāsai un seksuālajai orientācijai nav ne mazākās nozīmes. Tā nu ir nācies, ka arī es pats piederu minoritātei. Nē, ne jau seksuālajai. Šajā ziņā esmu tradicionāls. Es piederu pie mazākumtautības.
Noteiktai iedzīvotāju grupai tāda piederība ir vēl sliktāja nekā geju būšana. Par laimi, šī grupa samazinās, tomēr tā pastāv. Viņu pasaulē es esmu viduvējs Latvijas krievs. Rajona huligāna un aprobežota dzērāja hibrīds, cilvēks, kas nepārvalda valsts valodu un kaismīgi ilgojas pēc jaunas Krievijas okupācijas. Kad pēkšņi noskaidrojas, ka esmu lasījis Moljēru un iebilstu pret "Krievu pasauli", šiem cilvēkiem smadzenes "uzkaras". Izrādās, Latvijas krievs atšķiras no Latvijas otrās prezidentes kundzes ieskicētā tēla: vodka, siļķe un balalaika. Izrādās, arī mēs mīlam savu valsti un uzskatām to par savējo. "Tad varbūt jūs nemaz neesat krievi?— mūs piesardzīgi iztaujā. — Varbūt jūs esat latvieši?"
Nē, mēs esam krievi. Mēs, krievi, esam dažādi. Tāpat kā visas minoritātes. Paturēsim to prātā. Un neaizmirsīsim, ka tos, ko mēs dēvējam par p….m, izvēlas vairākums.
