Nevienam nav noslēpums, ne arī jaunums: interneta, un it īpaši sociālo tīklu attīstība ir devusi katram cilvēkam iespēju iztēloties sevi īsta ziņu portāla lomā. Taču mēs visi zinām, ka jebkura izdevuma panākumu ķīla ir skaļš jaunums. Tā ir bijis vienmēr.
Atcerieties filmas, kurās avīžpuikas skraida pa ielām un izkliedz skandalozākos virsrakstus: "Moriartijs noķerts!", "Karalis miris!", "Gadsimta zādzība!"
Gandrīz nekas nav mainījies. Svarīgākais ir tas, ka "gandrīz".
Agrāk sensācijas labad kādam vajadzēja nomirt, augšāmcelties, apzagt un noslepkavot. Mūsdienās atliek tikai kādu nogalināt, atdzīvināt vai apzagt. Pie tam pat nepieceļoties no ērtā krēsla. Tīkla sensācijas tronī droši nosēdies Viņa Majestāte "Viltus".
Lai piesaistītu uzmanību savam interneta resursam, vienalga, vai tas būtu blogs vai ziņu portāls, vairs nenākas gaidīt kādu notikumu. Šodien cilvēks, kas iemanījies uzdrukāt tekstu, var saviem spēkiem radīt ziņu. Visērtākā to vidū ir nāve. Recepte ir līdz riebumam vienkārša: ņemam kādu vairāk vai mazāk pazīstamu personību un palaižam tīklā ziņu par šī cilvēka priekšlaicīgo nāvi.
Ierakstām meklētājprogrammā "ziņas par nāvi ir nepatiesas" un saņemam aptuveni pusmiljonu norāžu par tamlīdzīgiem stāstiem. Ko tik nav glabājuši pašmāju ziņu meistari: Makeinu, Kalkinu, Porečenkovu, Gorbačovu – vai tad visus var paturēt prātā?
Apglabā ar baudu. Ziņa vienā rāvienā izplatās tīmeklī – pie mums nevienam īpaši nepatīk pārbaudīt informāciju. Kādu brīdi pagaidījuši, portāli ziņoja, ka informācija par kārtējās slavenības nāvi bijusi mazdrusciņ pārspīlēta. Bieži vien ziņas sniedza vieni un tie paši portāli.
Lietotāji paklausīgi spiež podziņu "pārpublicēt" un nes apgaismību masās. Tas pats Fidels Kastro, manuprāt, aizgāja viņsaulē reizes desmit, līdz daba tomēr guva pārsvaru, un viņš nomira pa īstam.
Nomirušas pa īstam, zvaigznes sāk augšāmcelties. Naivais lozungs "Cojs ir dzīvs!" ir ieguvis draudīgu vērienu. Fidels, ben Ladens, Berezovskis un pat Kenedijs ar Hitleru periodiski augšāmceļas ar sensāciju radītāju vieglo roku. Ieraugot virsrakstā vārdu "Šoks!", cilvēkiem atrofējas loģiskā domāšana un meklētājprogramma. Viņi steigšus spiež pogu "Pārpublicēt" un ziņo saviem draugiem, ka dzīve turpinās. Pat mirušajiem.
Ir arī vēl viena kategorija – glābēji. Dažu gadu laikā jau noskaidrojušās vairākas nekļūdīgas tēmas: dalmāciešu kucēni, robežsargu suņi, dāņu vaļi un akls vectētiņš pazemes pārejā. Ik gadus, aptuveni vienā un tajā pašā laikā tīklā parādās saucieni pēc palīdzības ar parakstu "Maksimāli izplatīt!"
Nenovecojošie dalmācieši žēli skatās no fotogrāfijas. Noslīcinās, ja neviens nepieņems. Uzticamos vācu aitu suņus gaida nošaušana. Vaļi vairs vispār ne uz ko necer. Varbūt tikai uz to, ka kāds parakstīs petīciju ar piecus gadus vecu fotogrāfiju. Pašas petīcijas nav, taču tā nemaz tik ļoti nav vajadzīga. Glābējiem pietiek ar pogu "pastāstīt". Tieksmi pārpublicēt var saprast un piedot. Cilvēki steigšus stāsta tālāk un nevēlas aizdomāties par nepieciešamību pārbaudīt informāciju. Toties tie, kas raksta viltus ziņas, patiesi rada klīnisku interesi.
Pirms dažām dienām tīklā atkal apglabāja karalieni Elizabeti II. Pēdējo trīs gadu laikā viņa jau ir apbedīta reizes trīs. Neskatoties uz rezonansi sabiedrībā, karaliene joprojām ir sveika un vesela. Aizvadītā gada beigās viņa saslima, radot sensāciju radītāju kārtējo iedvesmas lēkmi. Atšķirībā no zvaniem par uzstādītām bumbām, interneta terorisms ar letālo iznākumu pagaidām vēl netiek sodīts.
Telefona jokdariem jau draud reāls sods un reāla brīvības atņemšana. Tīmekļa slepkavas darbojas nesodīti. Uz viņu sirdsapziņas ir tūkstošiem nevainīgi noslepkavotu slavenību. Kāds to dara, lai palielinātu sava bloga apmeklētāju skaitu. Viņus vismaz var saprast. Nē, ne jau no cilvēciskā viedokļa. Var saprast motivāciju. Bizness, nekā personīga. Briesmīgāki ir citi – tie, kas noslepkavo un atdzīvina cilvēkus, lai celtu pašapziņu.
2013. gadā, kad sabruka supermārkets Zolitūdē, gadījās cilvēki, kuri rakstīja, ka paši savām acīm esot redzējuši drupās saspiestus zīdaiņus. Pēc tam gadījās tādi, kuri trešajā dienā pēc nelaimes rakstīja, kā viņu acu priekšā no gruvešiem izvesta ģimene – sveika un vesela.
Tāpat vien. Lai savāktu "laikus" un divus tūkstošus komentāru "Ak Dievs!" un "Paldies Dievam!". Visas trīs dienas gandrīz bez pārtraukumiem tolaik pavadīju traģēdijas vietā, tāpat kā desmitiem citu žurnālistu. Iespēju robežās tolaik apmeklējām sociālos tīklus, publicējām jaunāko informāciju un atspēkojām nepatiesību.
Reiz pajautāju kārtējai meitenei, kura publicēja informāciju, ka nupat zem gruvešiem atrasti izdzīvojušie, — kāpēc? Viņa atbildēja, ka cenšoties uzturēt cerības dzirksti cilvēkos. Ticību brīnumam. Viņa patiešām nesaprata, kāpēc viņas cēlsirdīgos nodomus nespēj novērtēt tie, kuru tuvinieki gulēja zem betona blokiem.
Katram taču gribas paziņot kaut ko jaunu. Katram gribas pirmajam pastāstīt pārējiem kaut ko svarīgu. Tādā steigā gluži kā Disneja multenēs skrējēja seja zaudē cilvēciskas aprises un izplūst kaut kādā kariķētā, vājprātīgā maskā. Kad ziņu nav, tās izdomā. Tāda droša varianta apstākļos neviens nespēj viņu apsteigt. Un simto reizi krīt trīs saujas burtu uz kārtējās karalienes virtuālā zārka vāka, lai pēc tam atskanētu sauciens: "Karaliene ir dzīva! Lai dzīvo karaliene!"
