Pentagona budžetā 2017. gadam šai iniciatīvai paredzēti 3,4 miljardi dolāru. Vēl 900 miljoni dolāru tiks atvēlēti citiem resoriem, tostarp Valsts departamentam. Gadu iepriekš Eiropas iniciatīvai bija paredzēti 789 miljoni dolāru. Pieaugums ir vērā ņemams.
11. janvārī Šveices militārais eksperts Alberts Štahels prognozēja drīzu Krievijas iebiedēšanas stratēģijas izgāšanos un aicināja veidot vienotu spēcīgu ES armiju. Tiesa, šo domu Eiropas galvaspilsētas apspriež jau sen.
2016. gada 30. novembrī Eiropas komisija ierosināja aizsardzības fonda izveidi (European Defence Fund) vairāku miljardu apmērā, kurā paredzēta kiberdrošības stiprināšanai atvēlēto izdevumu palielināšanās, investīcijas kara kuģubūvei un pētījumiem bezpilotu aviācijas nozarē. ES ierosināja piešķirt 90 miljonus eiro ES aizsardzības rūpniecībai. Pašlaik Austrumeiropā tiek izvērsts ievērojams NATO karaspēku, galvenokārt ASV bruņoto spēku, grupējums.
Iepriekš Krievijas aizsardzības ministrs Sergejs Šoigu pavēstīja, ka Ziemeļatlantijas alianses valstu 2017. gada aizsardzības budžets palielināts par 26 miljardiem dolāru un veido 918 miljardus dolāru. Desmit gadu laikā NATO izlūklidmašīnu lidojumu skaits pie Krievijas robežām ir trīskāršojies, taču pie valsts robežām rietumos tas pieaudzis pat astoņkārt.
Kāpēc mūsu kaimiņi nevēlas dzīvot mierā un veidot attiecības ar Krieviju? Cik reāli ir ES vienotās armijas izveides plāni?
Pasaules uzskata defekti
Domājams, daudzi Rietumu politiķi pasauli uzskata par vienu lielu hipermārketu vai zāli ar automātiem, kur var iegādāties, ko vien sirds vēlas. Ja vien rokās ir liela naudas summa, var nopirkt nepieciešamos parlamentu un prezidentu lēmumus, ieroču kalnus un jaunu armiju visai Eiropas Savienībai. Tāda vienkāršošana ir nepiedodama.
Izskatīsim ES vienotās armijas projektu ne no grāmatvedības un kibernētikas viedokļa, bet gan bruņoto spēku dzīvības procesu aspektā.
Pat dažādu valstu ekonomiskā sadarbība neparedz vienkāršu potenciālu saskaitīšanu vispārējai labklājībai (tiek izmantota starptautiskā darba dalīšana). Militārajām savienībām ir savas īpatnības, lēmumu pieņemšanas un informācijas nodošanas sistēmas, pakļautības struktūra, loģistika, pretrunu un problēmu komplekss, kuru vidū galvenā ir sabiedroto karaspēku neviendabīga cīņas gatavība un spēja, kas izskaidrojama ar nacionālo dzīvesveidu, vēsturiskajām tradīcijām un sociāli politiskajiem konfliktiem.
Karavīru sagatavošana visās pasaules valstīs rit pēc kopējas shēmas: no vienkāršākā līdz sarežģītajam, no lielā līdz mazajam. Saskaņotība un cīņas vingrojumi vispirms tiek apgūti vienību (komandu, ekipāžu) sastāvā, pēc tam – vadu, rotu un bataljonu līmenī (kara jūrniekiem un lidotājiem ir sava specifika). Armijas un flotes kaujas treniņu sarežģīto procesu vainago armijas daļu mijiedarbība desmitos poligonu stratēģisko manevru formātā. Panākumi (uzvara) ir atkarīgi no lēmumu pieņemšanas ātruma virspavēlnieka (ģenerālštāba) līmenī un uzdevumu izpildīšanas kvalitāte atbilstošajos spēkos. Atsevišķā valstī karaspēka pārvaldes vertikāle un cīņas iespējas var pilnveidot gandrīz līdz ideālam. To ne vienu reizi vien ir demonstrējusi Krievija.
NATO mācību pieredze Eiropā liecina par panākumiem datormodelēšanas sfērā un ierobežotas militārās savienības iespējas reālajā pasaulē, ņemot vērā dalībvalstu karavīru sagatavotības un motivācijas dažādo līmeni, vadības vertikāles nepilnības un sarežģītās organizācijas slēptās pretrunas. Daudzo štābu un apvienoto komandcentru pārslogotā kontroles struktūra ievērojami mazina alianses militāro efektivitāti (daudznacionāla struktūra var būt tikai tāda).
NATO karadarbības pieredze Afganistānā, Irākā, Lībijā un Sīrijā liecina: starptautiskā alianse ir neefektīva pat līdzenā un tuksnešainā apvidū. Ja nepārprotami sliktāk bruņots un tehnoloģiski apgādāts pretinieks nav iepriekš no tālienes apspiests ar raķešu un bumbu triecieniem, tuvumā tas parasti netiek sakauts. Labākajā gadījumā konfliktu izdodas iesaldēt vai pāriet pie karadarbības "svešām rokām". Tās ir ES un ASV alianses militārais potenciāls.
NATO karaspēkā ir aptuveni 1,5 miljoni karavīru, kuru vidū ir 990 tūkstošu ASV kareivju. Pentagons uzskata, ka Eiropas valstu reālās iespējas veido 10% no ASV karaspēka potenciāla NATO. Kā radās ideja par to, ka atsevišķu ES valstu militārā savienība (pat ar "darba dalījumu" atbilstoši reģioniem un karaspēka veidiem) būs tik efektīva, ka varēs pretoties "kolosālajiem Krievijas draudiem"? Dažkārt politiski neizbēgams šķiet tas, kas nav iespējams tehnoloģiski un ne par kādu naudu.
Kurp dodas Eiropa
Britu lietišķā avīze Financial Times uzskata, ka Eiropas Savienības militārā budžeta pieaugums ir saistīts ar ASV jaunievēlētā prezidenta Donalda Trampa paziņojumiem par atbalsta samazināšanu sabiedrotajiem Eiropā. Taču Eiropas komisijas priekšsēdētājs Žans Klods Junkers apsolīja iesniegt Eiropas aizsardzības fonda izveides plānu jau 2016. gada septembrī – pirms ASV prezidenta vēlēšanām. Arī gadu iepriekš Junkers uzsvēra, ka Eiropas armijas izveide ir neizbēgama. Kāpēc?
Galvenais ES apdraudējums ir Maskavas plāni un centieni izveidot prokrievisko valstu bloku Eirāzijas ekonomiskās savienības un Kolektīvās drošības līguma organizācijas (KDLO) formātā.
Rietumu ilgtermiņa plāni paredz globālu pārsvaru un potenciālo konkurentu, tostarp Krievijas un tās sabiedroto Eirāzijas valstu novājināšanu. Tāpēc – kopā ar ASV vai atsevišķi – Eiropas politiķi nesaskata savu tautu, ekonomiku un valstu nākotni bez militāri politiskā spiediena instrumentiem, kas tiek izmantoti pret Krieviju un citiem neērtiem "kaimiņiem" uz zemeslodes.
Domāju, 510 "zelta" miljoni, kas dzīvo ES, vienkārši ir lemti eksperimentam ar jaunu daudznacionālu militāro struktūru (sākotnēji – paralēlu ar NATO un konkurējošu ar to par finansējumu).
Baltijas valstu baiļu un poļu naida mūzikas pavadījumā, domājams, par ES vienotās armijas karadarbības teātri kļūs Melnās jūras reģions, ņemot vērā tā tuvumu Krievijai, "neuzticamajai" Turcijai un visiem kaistošajiem Tuvajiem Austrumiem. Vienotā Eiropas armija var kalpot "spēku projekcijai" un kompensēt priekšrocības, kas zaudētas pēc Krimas atgriešanās Krievijas sastāvā (vienas pašas Rumānijas militārais budžets 2017. gadā ir vairāk nekā 10 miljardi eiro, un lielākā uzmanība pievērsta JKS modernizācijai). Pie tam Melnā jūra ir no Centrālās Āzijas eksportēto energonesēju tranzīta zona.
Rietumeiropas militārās savienības izveides ideja ir vecāka nekā NATO, un tas ir visai daiļrunīgs fakts. Ne atsevišķu līderu griba, bet gan stratēģiskās nacionālās intereses, ilgtermiņa programmas un ekonomiskās koncepcijas mudina Eiropu doties kārtējā gājienā uz Austrumiem. ES apzinās riskus, taču apstāties vairs nevar.
Apvienotās Eiropas armijas (un ekonomikas) potenciāls pret Krieviju izmēģināja XIX un XX gs. Napoleons un Hitlers. Vai patiešām vajadzētu maniakāli atkārtot viņu pieredzi XXI gadsimtā?
