Pamēģināsim iedomāties: jums sociālajā tīklā ir draugs. Jūsu draugam ir kaķis. Viņš raksta par kaķi, par to, kā viņu baro, kā ved pastaigāties un cenšas ar kaķa palīdzību iemācīt bērnam mīlēt dzīvniekus.
Jūsu drauga dzīve ir notikumiem bagāta, viņš raksta interesanti. Laiku pa laikam jūs atzīmējat, ka jums patīk viņa raksti, citkārt pārpublicējat ziņas. Jūsu draugam paziņu ir maz, un viņa publikācijas kļūst populāras ar jūsu palīdzību. Jūs esat labi pazīstams blogeris.
Pēkšņi jūsu draugs lepni publicē stāstu par to, kā viņš nopēris savu kaķi, iebāzis ledainā ūdenī un salā izdzinis uz balkona – lai padomā. Viņš skaidro, ka, sak, kaķim ir jāprotas un jāzina sava vieta.
Iedomājieties, ka jūs esat kaķu mīļotājs. Jūs esat kaķu mīļotāju kluba biedrs. Šo ziņu jūs pārpublicējat. Bez komentāriem, bez jebkādām jūtu izpausmēm. Varbūt jums žoklis raustās aiz dusmām, taču jūs valdāties un vienkārši nospiežat pogu "Pārpublicēt", lai nejauši neko lieku nesarunātu. Jūsu draugs publikācijā jau visu ir pateicis, un nekas vairs nav piebilstams.
Nākamajā rītā komentāru skaits sniedzas tūkstošos. Kā jau bija domājams, jūsu drauga rīcību par labu atzīst tikai retais. Lielākā daļa lasītāju ir šokēti. Dienā tavs draugs ierodas ar jautājumu: "Kāpēc tu tā izdarīji?" Sak, viņš tev ir uzticējies, domājis, ka tu esi viņa draugs, bet tu esi ņēmis un pārpublicējis viņa rakstu. Nu tu vairs neesi nekāds draugs, tu esi nodevīgs nelietis. Draugi tak tā nerīkojas, viņš gluži kā čūsku pie krūtīm sasildījis. Pēc tam viņš aizcērt durvis un iet prom. Tu esi viņu nomelnojis, grūdis negodā, un tagad visi par viņu domā slikti.
Tu tikmēr stāvi koridorā un nesaproti, ko tu esi izdarījis nepareizi. Tu neesi ne interpretējis, ne izkropļojis viņa teikto, ne arī stāstījis par savu viedokli. Tu vienkārši publicēji to, ar ko viņš lielījās savā lapā. Tikai vēlāk tu saproti, ka tavs draugs vienkārši vēl nav sapratis publiskās telpas galveno principu: "Viss, kas publicēts atklātā piekļuvē, ir plašas sabiedrības ziņā."
Nevar nopērt slapju kaķi un izmest salā, bet pēc tam dusmoties uz tiem, kuri par tādiem darbiem stāsta tālāk. Ja tevi apmelo, ja neesi to darījis, tad var. Bet, ja esi darījis un vēl palielījies, — gaidi, kas nāks.
Latvija pastāvīgi pārmet Krievijas medijiem nomelnošanu. To, ka viņi par Latviju raksta slikti un lej melnus ūdeņus uz sabiedriskās domas dzirnām. Nu, paskatīsimies, no kurienes tek tas melnais ūdens.
"Restorāns Klīversala Nacionālās bibliotēkas ēkā dažas dienas pirms Jaunā gada atsakās organizēt svētku pasākumu programmā iekļautās Putina uzrunas dēļ"
"Nacionālās apvienības deputāts Jurģis Klotiņš nosūtījis vēstuli Rīgas mēram ar prasību aizliegt Melngalvju namā ieplānoto Jaungada svētku pasākumu pēc Krievijas laika"
"Valsts valodas centrs piespriedis sodu uzņēmumam "Latvijas dzelzceļš" par to, ka Jelgavas stacijā elektroniskais tablo ataino sarakstu krievu un angļu valodās"
Kas tas viss ir?
To izdomājuši Krievijas mediji?
Tas nav izrauts no konteksta, nav no gaisa grābts vai izkropļots. Tās ir ziņas, ar kurām mēs dzīvojam. Tas notiek mums apkārt. Ne pats no sevis, bet gan ar konkrētu personu atbalstu.
Spoguli vainot ir ērti, taču bezjēdzīgi. Pēdējā laikā Krievijas plašsaziņas līdzekļi valdās. Katrs vārds ir pārbaudīts – nekā no savas puses. Tikai tiešā runa. Labākais ir tas, ka nekas jau nav jāpiegudro. Nevienam tādam notikumam nav vajadzīgs pārspīlējums. Viss jau ir pateikts. Ņem tik pildspalvu un raksti.
Kas veido valsts negatīvo tēlu? Tas, kurš saskata kļūdas, vai tas, kurš tās pieļauj?
Krievu Jaungada aizliegums nav nekāda kļūda? Ļoti labi. Kāpēc tad jūs šī fakta retranslāciju saucat par nomelnošanu? Ja esat pārliecināti, ka jums taisnība, jums jāsaka "paldies" katram, kurš to retranslē sabiedrībā.
Ja kādu kaitina viņa viedokļa retranslācija, tas nozīmē, ka viņš apšauba savu taisnību. Tātad viņš saprot, ka ārpus viņa komforta zonas to var nesaprast. Nesapratīs arī. Un pareizi vien būs.
Jebkurš tirdzniecības darbinieks jums teiks: brāķēta prece ir piegādātāja, nevis pārdevēja vaina.
Parasti gan vainu uzveļ pārdevējiem. Lai jau tā būtu.
