RĪGA, 31. decembris – Sputnik. InoSMI publicēja Serža Alimi (Serge Halimi) materiālu no franču izdevuma Le Monde diplomatique.
1950. gada 9. februārī, aukstā kara karstumā, kāds vēl nezināms republikāņu partijas senators sniedza skaļu paziņojumu: "Man ir saraksts ar 250 cilvēku vārdiem, kuri, kā zināms valsts sekretāram, ir Komunistiskās partijas locekļi, bet nosaka Valsts departamenta politiku". Džozefs Makartijs (Joseph McCarthy) iegāja vēsturē pa kaunpilnām durvīm. Nekāda saraksta nebija, bet antikomunistiskās histērijas vilnis, kurš tam sekojis, bija pavisam reāls. Un sabojāja dzīvi tūkstošiem amerikāņu.
2017. gadā tika apšaubīta nākamā ASV prezidenta uzticība dzimtenei. Viņa miljardieru un militāristu komanda lika bažīties. Bet Demokrātiskā partija un virkne rietumvalstu mediju acīmredzot ir apsēsti ar domu, ka Donalds Tramps esot "Kremļa marionete". Ka par savu uzvaru viņš varot pateikties Krievijas kontrolētai datu zādzībai. Šķiet, paranoidāla makartisma laiki palikuši tālā pagātnē, taču The Washington Post atkal atgādina par to ar spriedelējumiem par "vairāk nekā 200 vietņu eksistēšanu, kas, gribot vai negribot, publicē Krievijas propagandu"(2016. gada 24. novembris).
Rietumos uzņem apgriezienus dīvaina tendence. Visas vai gandrīz visas vēlēšanas tiek skatītas caur Krievijas prizmu. Vai nu tas būtu Donalds Tramps ASV, Džeremijs Korbins Lielbritānijā vai tādi kandidāti, kā Žans Luks Melanšons, Fransuā Fijons, un Marina Lepēna Francijā. Jebkuram ir tikai jāapšauba pret Krieviju pieņemto pasākumu pamatotība un sazvērestību realitāte, ko CIP pieraksta Maskavai (nevienam nav ilūziju par šīs organizācijas nekļūdīgumu un kārtīgumu), lai viņu sāktu turēt aizdomās par palīdzību Kremlim. Šādos apstākļos grūti iedomāties, kāds sašutuma vilnis paceltos, ja Krievija (nevis ASV) noklausītos Angelas Merkeles tālruno vai Google nosūtītu internetā savāktos personu datus uz Maskavu (nevis uz NDA).
Tomēr Baraks Obama piedraudējis Krievijai ar sekojošiem vārdiem: "Vajag, lai viņi saprastu, ka mēs varam izdarīt ar viņiem to pašu, ko viņi dara ar mums." Vladimirs Putins saprot, ka Vašingtona varētu ietekmēt citas valsts politiku. 1996. gada pavasarī, korumpētajam haosa radītājam savā valstī, slimajam alkoholiķim Borisam Jeļcinam izdevās tikt galā ar kolosālu nepopularitāti, tikai pateicoties atklātam politiskam un finansiālam Rietumu galvaspilsētu atbalstam. Nu un, protams, urnās ielaistai rokai. Demokrāts no Vašingtonas, Berlīnes un Parīzes mīlulis (nav svarīgi, ka viņš šāva no lielgabaliem pa parlamentu, nogalinot simtiem cilvēku) tika ievēlēts atkārtoti. Un 1999. gada 31. decembrī viņš nolēma nodot savas pilnvaras uzticīgajam premjeram, lieliskajam Vladimiram Putinam…
