RĪGA, 3. decembris — Sputnik, Vladimirs Dorofejevs. Vakar Maskavas namā notika svinīga pieņemšana par godu cīņas par Maskavu 75. gadadienai. Šajā kaujā piedalījās arī Latvijas iedzīvotāji, kuri karoja padomju armijas pusē. Tie bija viņu svētki.
Cīņa notika pirms 75 gadiem, tolaik daudzi klātesošie veterāni bija jauni un naivi. Daudzi no viņiem devās uz fronti kā brīvprātīgie, lai cīnītos par mūsu tolaik vēl kopīgo Dzimteni. Dažiem no viņiem cīņa par Maskavu bija pirmā nopietnā kauja, kas uz visiem laikiem iespiedās atmiņā. Vakar viņi ar medaļām pie krūtīm atsaucās uz Krievijas vēstniecības aicinājumu nosvinēt kopīgos svētkus.
– Karā Padomju Savienības pusē devos kā brīvprātīgais, un tā bija apzināta izvēle, – Sputnik pastāstīja Daugavpils iedzīvotājs Meijers Deičs. – Kā gan citādi? Jau 1920. gadā, zēns būdams, iestājos pagrīdes sociāldemokrātiskajā organizācijā. Vienlīdzības un brālības idejas man nekad nav bijušas tukša skaņa vien. Protams, kad sākās karš, iestājos armijā. Kauja pie Maskavas bija mana pirmā nopietnā cīņa. Es biju ložmetējnieks, otrais numurs, padevu lentu. Kad manu biedru nogalināja, pats stājos pie "Maksima" un turpināju cīņu. Vai bija bail? Ticiet vai neticiet, taču nebija. Man tas bija vienkārši smags darbs, kas jāpaveic. Savai nāvei es vispār neticēju. Visi varēja iet bojā man līdzās, es – ne. Redziet? Vēl joprojām esmu dzīvs!
Protams, laiks nevienu nav saudzējis. Ar katru gadu aizvien mazāks ir veterānu skaits svētkos, un pamazām viņi parvēršas par leģendām. Šodien Latvijā dzīvo tikai 56 cilvēki, kuri piedalījušies kaujā par Maskavu, kas apliecināja visai pasaulei – fašistus var uzvarēt. Nebūt ne visi pagājušā gadsimta karavīri spēja ierasties, daži atsūtīja tuviniekus. Pagātnē atkāpies lozungs "Neviens nav aizmirsts, nekas nav aizmirsts" – šodien godīgāk būtu teikt, "daži vēl joprojām atceras".
– Saņēmu apbalvojumu sava vectētiņa Gunāra Siliņa vietā, — Sputnik pastāstīja rīdzinieks Māris Rinkulis. – Viņš pats nevarēja atnākt, tagad viņš tikai retumis pieceļas no gultas. Viņam jau ir 94 gadi… Tagad viņš tikai reti stāsta par savām cīņām, lai arī agrāk, kad es, mazs būdams, ciemojos pie viņa vasarnīcā, viņš mēdza stāstīt daudz. Lielākoties viņā stāstus mīlēja mans brālēns, viņš var pastāstīt par katru vectēva medaļu un ordeni. Salīdzinājumā ar viņu es gandrīz neko nezinu. Zinu, ka mans vectēvs karā devās brīvprātīgi, tolaik armijā aizgāja daudzi viņa draugi. Vectēva brālis no tā kara neatgriezās, bet mūsu vectētiņam paveicās. Vispār viņam ne īpaši patika atsaukt atmiņā karu. Un 9. maiju viņš labprātāk svinēja ar saviem draugiem, nevis svešu cilvēku vidū. Tomēr viņš lūdza mani saņemt piemiņas medaļu. Viņam ir svarīgi, ka viņu vēl atceras.
Klātesošo vidū vairāk bija sieviešu. Dažiem drebēja galvas, citi pārvietojās uz kruķiem – vecums liek sevi manīt. Un tomēr šiem vecīšiem bija kaut kas kopīgs. Bezbailība acīs? Pārliecība par saviem spēkiem? Kaut kas bija.
Svētku runu teica Krievijas vēstnieks Aleksandrs Vešņakovs. Diplomāts runāja ar cieņu un lēnam, lai vecākās paaudzes pārstāvji visu saprastu.
Krievijas valdības vārdā un no sevis personīgi Vešņakovs sveica veterānus un apliecināja, ka Krievija glabā piemiņā viņu varoņdarbus un ir pateicīga glābējiem. Viņš piebilda, ka uzvara pie Maskavas likusi pamatus citām uzvarām, pat pašai galvenajai – Berlīnē, 9. maijā. Īsās uzrunas noslēgumā Krievijas vēstnieks vēlēja veterāniem veselību un ilgu mūžu
