RĪGA, 21. novembris – Sputnik. Par to, kā Zviedrijas ārējās izlūkošanas dienests atbalstīja "mežabrāļus" Baltijas republikās Otrā pasaules kara gados un pēc tā, stāsta zviedru preses izdevums Aftonbladet. Rakstu pārtulkojis un pārpublicējis portāls InoSMI.
Kad 1944-1945. gg. padomju karaspēks sāka padzīt hitleriešus no Baltijas teritorijas, Hitlers ar savu pavēli atļāva vietējiem SS karavīriem palikt dzimtenē un turpināt karu pret krieviem pagrīdē. Viņa pavēlei sekoja desmitiem tūkstošu Baltijas iedzīvotāju: viņi izveidoja partizānu grupas, ko plaši atbalstīja Zviedrijas ārējās izlūkošanas slepenais dienests.
Otrā pasaules kara gados Zviedrijas birojs "C" uzturēja sakarus ar Vācijas ārējās izlūkošanas dienestu, kas stājās pretī Padomju Savienībai, – pārvaldi "Ārzemju karaspēki – Austrumi", ko vadīja Raingards Gelens. Pēc kara Gelens turpināja darbu, taču nu jau amerikāņu labā, un Birojs "C" pārvērtās par kanceleju "T", kas turpināja sadarbību ar Gelena jauno organizāciju.
Jau 1944. gadā Birojs "C" uzsāka aģentūras darbību, kas bija vērsta pret krieviem Baltijā. Aģentus vervēja starp Zviedrijā nokļuvušajiem bēgļiem. Viņu slepenai nogādāšanai dzimtenē bieži vien tika izmantota Slites osta Gotlandē. No 1944. līdz 1946. gadam Zviedrija īstenoja 64 operācijas ar mērķi nogādāt aģentus Baltijas republikās. Vairāk nekā puse – 37 cilvēki – devās uz Latviju no Gotlandes salas.
Turpmākajos gados zviedru darbība Baltijā kļuva aizvien aktīvāka. Topošie aģenti tika nogādāti Ludvigsbergas villā Līdingas salā. Atbildību par operācijām uzņēmās Lielbritānijas izlūkošanas dienests "MI 6", savukārt Kanceleja "T" nodrošināja starta bāzi. Aģentiem nepieciešamos ieročus rekvizēja Zviedrijas Armijas pārvaldē. Slepenajā operācijā piedalījās pat Zviedrijas baznīca un Zviedrijas radio: diktori, kas strādāja svešvalodās, izmantoja īpašu kodu, lai nodotu informāciju "mežabrāļiem".
Partizāni Latvijā, Lietuvā un Igaunijā pēc Otrā pasaules kara neaprobežojās ar nelielām sadursmēm. Visās trīs valstīs "mežabrāļu" rindās bija līdz 50 tūkstoši kaujinieku, un 26 tūkstoši no tiem krita cīņās vai gāja bojā gūstā. Viņi nogalināja aptuveni 17 tūkstošus cilvēku.
1949. gadā 90 tūkstoši ģimeņu tika deportētas no Baltijas – šie cilvēki tika turēti aizdomas par sakariem ar pagrīdniekiem. Pēc Staļina nāves 1953. gadā deportētajiem atļāva atgriezties mājās, un lielākā daļa palikušo "mežabrāļu" pieņēma viņiem piedāvātās amnestijas noteikumus.
Cīņas Baltijas republikās beidzās 50. gadu sākumā, taču nelielas pagrīdnieku grupas vēl ilgi turpināja savu darbību. Igaunim Augustam Sabem izdevās slēpties no varas iestādēm līdz 1978. gadam – 28. septembrī viņš noslīka Vihandas upē, pūloties bēgt no KGB aģentiem. Viņa bojāejas vietā uzstādīts piemiņas akmens. Lietuvā partizāns Stasis Guiga aktīvi strādāja līdz 1986. gadam – 66 gadu vecumā viņš mira no plaušu karsoņa.
Patlaban no jauna Baltija ir sākusi slavēt "mežabrāļus" un godāt viņu piemiņu, taču Zviedrija pavisam nelabprāt atceras, ka valsts slepenie dienesti reiz atbalstīja bruņotās grupas, kas ne tikai cīnījās ar PSRS, bet arī piedalījās ebreju iznīcināšanā Otrā pasaules kara gados.
