Nesen bijušais Igaunijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas atbildīgais darbinieks, pašreizējais Krievijas Baltijas pētījumu centra vadītājs Vladimirs Juškins nāca klajā ar sensacionālu "atmaskojošu" informāciju par to, ka Igaunijā, sak, eksistējot Krievijas izveidoti naidīgi grupējumi, kuru mērķis esot republikas valstiskuma pamatu graušana.
Lai cik absurdi skanētu šie izteikumi (tos pat noraidīja Drošības policija), tie itin harmoniski iekļāvās starp citiem pret Krieviju vērstiem izteikumiem, ar kuriem ik dienas nu jau daudzus gadus parastos iedzīvotājus baro igauņu valstiskā prese. Tie kļuva par kārtējo "ķieģelīti", kas gatavo sabiedrisko viedokli patiesām izmaiņām valsts dzīvē.
Kurš labāk apracis automātu?
Atsauksim atmiņā partijas EKRE līdera Marta Helmes nesenos izteikumus — viņš Igaunijas vēlētājiem stāstīja par pieciem tūkstošiem krievu puišu, kur ik dienas trenējoties Manniku karjerā. Ar ko Juškina atklāsmes atšķiras no Helmes izteikumiem? Ne ar ko. Abi kungi apzinās, ka pļāpā muļķības, taču turpina, redzot, ka sēkla krīt auglīgā augsnē.
Pēdējā laikā pasakas sacer ne tikai sabiedriskie darbinieki, bet arī dažs labs ārvalstu žurnālists. Dzīvu atbalsi sociālajos tīklos radīja visai iespaidīgā amerikāņu izdevumā The New York Times publicētais raksts, kura autors pilnā nopietnībā klāstīja, kā Igaunija gatavo partizānu armiju cīņai ar viltīgo Krieviju.
Izdevuma korespondents skaidro, kā Igaunijā Kaitselita aizsegā darbojas speciāla programma, kuras dalībnieki dzēš ugunsgrēkus, mācās atpazīst ārstnieciskus augus, naktīs slēpjas mežā no bruņotiem "ienaidniekiem" un ikdienā slēpj ieročus un munīciju sienās iebūvētos seifos vai aprok aizpagalmā.
Nezinu, vai pats raksta autors apjēdza, ko ir uzrakstījis, taču, ja rakstā teikto noliksim blakus Helmes un Juškina izteikumiem, itin labi var sadomāt pašiem savu konspiroloģisku teoriju par to, ka Juškina minētos "pagrīdes grupējumus" rada nevis Krievija, bet gan vietējās varas iestādes, ka to locekļi vakaros trenējas Manniku karjerā un pēc tam aprok ieročus aizpagalmā. To visu var pamatot ar "dzelžainiem" argumentiem, ja vien ir vēlēšanās.
Skaidrs, ka tā ir kārtējā bezjēdzība, taču vai tāda teorija ir sliktāka nekā tās, ko sagudro sabiedriskie darbinieki?
No diviem ļaunumiem
Kā jums šķiet, vai vienkāršie igauņi priecātos, ja tūlīt pēc neatkarības atjaunošanas viņiem teiktu, ka kopš šī brīža valstij vairs nebūs sava viedokļa starptautiskajā arēnā un tās iedzīvotāju pienākums būs uzturēt tūkstošiem ārvalstu karavīru — aizgājušās Padomju armijas vietā?
Lai kāda būtu toreizējo politiķu retorika, igauņu tauta neko tādu tobrīd nebūtu pacietusi. Toties tagad uztver visu kā pašu par sevu saprotamu — prezidente Kaljulaida atklāti skaidro, ka bez sabiedroto atļaujas nekad nevarēs apmeklēt Krieviju, Igaunijas Aizsardzības ministrija priecīgi ziņo par desmitiem miljonu eiro, ko Igaunija plāno iztērēt ārzemju karavīru un viņu tehnikas uzņemšanai. Un tauta klusē, jo sabiedriskais viedoklis jau ir gatavs.
Politiskais instruments
Starp citu, kļūdās tas, kam šķiet, ka, vairojot bailes, izdosies realizēt tikai militāras avantūras. "Piefrontes" apstākļu radīšana taču vienmēr nozīmē, ka civilajiem nāksies ciest trūkumu.
Ja jau līdzās ir ienaidnieks, skaidrs, ka vairāk naudas jāizdod militārajām vajadzībām, nevis sociālajām. Tad kāda jēga gremzties par garajām rindām pie ārstiem vai pensijas vecuma palielināšanos? Pie tam — kā var tirgoties ar "potenciālo pretinieku"? Un, ja jau nedrīkst, iznāk, ka ar viņa intrigām var aizbildināties par visām savām ekonomiskajām kļūdām, ko šausmīgi negribas ierakstīt ierastajās Excel'a tabulās.
