Mēs sadarbojamies ar Baltijas forumu kopš tā darbības pirmsākumiem. Ik gadus es netraucēti apmeklēju Latviju. Pēdējo reizi – 2014. gada maijā. Tāpēc gan foruma organizatoru, gan mani pašu ļoti pārsteidza, ka mans uzvārds iekļauts melnajos sarakstos. Visa mana saziņa aprobežojās ar tematiem, kas tika apspriesti Baltijas foruma konferencēs.
Šoreiz mēs atlidojām no Maskavas kopā ar lielu delegāciju. Viena no pirmajām bez jebkādiem kavēkļiem izgāju pasu kontroli. Mūs sagaidīja partneri no Baltijas foruma un nogādāja viesnīcā Jūrmalā. Pēc stundas sākās Jāņa Urbanoviča, Igora Jurgena un Jura Paidera grāmatai "Nākotnes melnraksti. Latvija 1956-1991" veltītā preses konference. Grāmata dienas gaismu ieraudzījusi arī krievu valodā.
Paspēju uzdot jautājumu vienam no grāmatas līdzautoriem – Jānim Urbanovičam: vai viņš nevēlētos prezentēt grāmatu Krievijā, Maskavā. Jānis sāka stāstīt, ka autori ļoti vēlētos, lai grāmatu ieraudzītu un izlasītu Krievijas iedzīvotāji. Viņš teica: "Uzaiciniet." Šķiet, es gribēju viņam atbildēt – jā, uzaicināsim. Taču šajā brīdī iezvanījās mobilais tālrunis, un man paziņoja, ka foajē gaida valsts robežsardzes pārstāvji.
Izgāju. Mani gaidīja divi vīrieši robežsardzes formastērpos un stingri jautāja, uz kāda pamata esmu šķērsojusi Latvijas robežu, ja esmu iekļauta melnajā sarakstā. Tobrīd pat neattapu, ko atbildēt. Teicu tikai, ka neko nezinu ne par kādu melno sarakstu pastāvēšanu, un piebildu, ka nebūtu braukusi, ja būtu zinājusi, ka man piešķirts tāds statuss. Pēc šī dialoga mani nogādāja robežsardzes ofisā Jūrmalā un noturēja apmēram septiņas stundas. Vienīgais "ēdiens" todien – tase kafijas, ko izdzēru Maskavā, pirms izlidošanas.
Man ir izveidojušies draudzīgi sakari ar daudziem latviešu žurnālistiem, viņi bieži ir apciemojuši Krieviju. Starptautiskajā informācijas aģentūrā "Rossija segodņa" mums ir lielisks projekts – Eiropas un Āzijas mediju forums, ko organizējam jau desmit gadus. Arī Baltijas foruma direktors Aleksandrs Vasiļjevs Maskavā ir labi pazīstams.
Kā es pulcēju krievu žurnālistus braucienam uz Latviju – uz Baltijas forumu, tāpat arī Vasiļjevs uzaicināja vadošo Latvijas mediju pārstāvju delegāciju apmeklēt mūsu forumus. Mūsu konferencēs daudzkārt ir uzstājies arī Jānis Urbanovičs. Esam organizējuši Baltijai veltītas ekspertu tikšanās, kur viņš vienmēr ir uzņemts kā draugs un kolēģis. Skaidrs, ka nekādi kavēkļi viņu vizītēm neradās.
Starp citu, vizītēs Maskavā bieži piedalās arī Latvijas Žurnālistu savienības priekšsēdētājs Juris Paiders. Godīgi sakot, biju neizpratnē, kad Paiders diskusijas laikā forumā norādīja, ka "saprot" notiekošo. Tobrīd jau biju pametusi Latviju, un par to man atrakstīja mans kolēģis Vladimirs Korņilovs. Paiders teicis, ka esmu izsūtīta atbildei uz to, kā Krievija rīkojusies ar Eiropas Parlamenta deputāti Sandru Kalnieti, kura devusies uz Borisa Ņemcova bērēm.
Korņilovam ir taisnība: šāda reakcija nepavisam nebija simetriska, jo Kalniete ir politiķe un viņas pret Krieviju vērstais noskaņojums atspoguļojas viņas izteikumos. Savukārt es neko neesmu rakstījusi, izņemot Baltijas foruma informatīvos materiālus un mūsu savstarpējām attiecībām veltītus rakstus.
Pirms gadiem trim RIA Novosti publicēja manu rakstu "Izbraukšana no Rīgas stacijas", kurā es izteicu uzskatu, ka Krievijas un Latvijas attiecības varētu būt labākas, neatkarīgi no Krievijas un ES attiecībām. Tolaik paudu cerību, ka, iespējams, drīz vien vilcieni no Rīgas stacijas aties biežāk. Tagad jau šaubos par šiem optimistiskajiem vārdiem.
Analizējot manas izsūtīšanas iemeslus, esmu secinājusi, ka Latvijas varas iestādes vēlas ierobežot mūsu saziņu. Taču viņi kļūdās – tas nav iespējams. Man jau ir zvanījuši un rakstījuši partneri un draugi no Baltijas foruma. Viņi cer, ka mūsu sadarbība tā vai citādi turpināsies. Pašlaik ir vienkārši neiespējami pārtraukt sakarus mediju sfērā: pastāv milzum daudz iespēju sadarboties un sazināties ar interneta starpniecību un citiem kanāliem.
Es, protams, nožēloju to, ka zināmu laiku nevarēšu aprunāties aci pret aci ar Urbanoviču, Vasiļjevu un citiem saviem draugiem no Latvijas, nevis pašu liegumu iebraukt valstī. Taču mēs sazināsimies tik un tā, neskatoties uz visiem aizliegumiem.
Liegums ir muļķīgs arī tāpēc, ka Latvijas varas iestādes pašas pasliktina Krievijas iedzīvotāju silto attieksmi pret savu valsti, tāpat kā Latvijas pilsoņu jūtas pret Krieviju. Man šķiet, tāda politika nav tālredzīga, tā noteikti nenesīs nekādu labumu Latvijai.
Piemēram, man nav nekādu nekustamo īpašumu Latvijā, un es nekad neesmu sapņojusi par dzīvi Jūrmalā, lai arī daži mani paziņas jau nopirkuši tur īpašumus. Taču tagad daudzi ir neziņā, vai ir vērts turpmāk ieguldīt līdzekļus. Nedraudzīga attieksme pret mūsu līdzpilsoņiem vienmēr rada nepatiku.
Un pēdējais. Kad robežsardzes dienestā vispirms izsniedza papīru par aizturēšanu, bet pēc tam – par atbrīvošanu, man paziņoja, ka man ir tiesības 30 dienu laikā pārsūdzēt iekšlietu ministra lēmumu un iesniegt sūdzību ģenerālprokuroram. Nolēmu, ka nedarīšu to divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, es domāju, ka tāda lieta ir gandrīz bezcerīga. Otrkārt, man negribas braukt uz Latviju, ja attieksme ir tāda.
Taču pret pašu valsti attieksme nav mainījusies – Latvija ir skaista, un visi mani draugi Latvijā joprojām ir palikuši draugi. Taču tagad mēs ar Latvijas IeM uz nenoteiktu laiku esam attiecības pārtraukušas.
