Parasti mierīgo Latviju pārņēmis tautas neapmierinātības vilnis. Vispirms sāka streikot mediķi, pēc tam pie lietas ķērās studenti. Sašutums jūtams pat tirgū un kapsētā.
Pirmdien, 31. oktobrī Rīgā bija ieplānotas trīs protesta akcijas. No rīta pielijušo Vecrīgu modināja studenti. Šķiet, tikai viņi vēl var palepoties ar rosmi un masveida akcijām.
Gājienā pulcējās aptuveni tūkstoš cilvēku. Latvijā, turklāt vēl pašreizējos laika apstākļos tas ir neredzēts vēriens (ar studentiem konkurēt šajā ziņā var tikai pensionāri).
Sabrauca pat studenti no Ventspils, Rēzeknes un Liepājas. Vispirms jaunieši sanāca kopā Strēlnieku laukumā, un devās uz Saeimu, kur bija jānotiek balsojumam par budžeta projektu pirmajā lasījumā. No parlamenta kolonna devās uz Finanšu ministriju, un noslēdza akciju pie Izglītības ministrijas ēkas. Vajadzīgajos brīžos studenti izsauca lozungus, pēc tam apklusa un aizsedza sejas ar baltām papīra lapām. Un, protams, viņi dziedāja — Latvijā dziesmas ir galvenais visu protesta akciju ierocis.
Dialogi ar Zaļo Nāvi
Šī tendence — pārvērst akciju par izrādi — ir raksturīga visiem protestiem Latvijā. Taču tas notiek nevis lielās mākslas mīlestības labad, bet gan mēģinājumos maskēt dalībnieku nelielo skaitu. Arī mediķi taču centās no visas sirds: uzstutēja pie Finanšu ministrijas zārkus, laida gaisā balonus, rīkoja dialogus ar Zaļo Nāvi, cenšoties piesaistīt uzmanību medicīnas bēdīgajam stāvoklim un finansējuma samazināšanai. To pašu vēlas arī studenti — pašreizējais budžets liek apšaubīt nozares agrāko finansējumu un budžeta vietu saglabāšanu.
Izglītības ministrija jau vēstīja: lai palielinātu algas augstskolu pasniedzējiem un vienlaikus saglabātu budžeta vietu skaitu, 2018. gadā nepieciešami 3,67 miljoni eiro, 2019. gadā — jau 7,36 miljoni. Viegli uzminēt — liekas naudas nav un nav paredzams, ka tā parādīsies.
Tiesa, premjerministrs Māris Kučinskis pasolīja piketa dalībniekiem nesamazināt uz valsts budžeta rēķina finansēto vietu skaitu augstskolās, taču izpauda, ka jautājumā par to, kādām mācību programmām tiks atvēlētas budžeta vietas, vēl punkts nav pielikts. Droši vien drīz nāksies atzīt vēl vienu nepatīkamu faktu: Latvijā ir pārak daudz augstskolu, pārāk daudz valstij, kuras iedzīvotāju skaits nesasniedz ne divus miljonus. Puse studentu apgūst sociālās zinības, lai arī darba devēji vēsta, ka šajā jomā pieprasījuma nav, turklāt izglītības kvalitāte Latvijā ir diskutējams jautājums.
Starp citu, par darba devējiem. Paveicies tiem, kam ir savi darba devēji. Tiem, kas cenšas izdzīvot saviem spēkiem mazajā biznesā, nākas savilkt jostas ciešāk. Trauksmainas ziņas nāk no Centrāltirgus puses.
Vienu no vecākajiem un lielākajiem tirgiem Eiropā pārņēmusi vētra — tirgotāji ir satraukti. No vienas puses māc grūti prognozējamā un biznesam nelabvēlīgā nodokļu politika, no otras — Centrāltirgus plāni atbrīvoties no apakšīrnieka un likvidēt 1000 tirdzniecības vietas. Nomas līgumi ar tirgotājiem slēgti līdz 2018. gada beigām, taču pēkšņi noskaidrojies, ka tie tiks lauzti bez brīdinājuma.
Protestējot pret tamlīdzīgām darbībām Centrāltirgū un Rātlslaukumā notika protesta akcijas.
Kurš kops kapiņus
Visi šie protesti gan noblāv, vērojot pēkšņo ažiotāžu ap tramvaja līniju, ko gatavojas izbūvēt pa Senču ielu, kas šķir pareizticīgo Pokrova kapus un 1969. gadā slēgtos luterāņu Lielos kapus. Lūk, kur ir aktuāla problēma! Līnijas izbūves projekts, kurš jau iedēvēts par "kapu tramvaju" tika apstiprināts Rīgas domes ārkārtas sēdē 11. oktobrī. Īsi pirms tam Latvijā parādījās aktīvu līdzpilsoņu grupa, kas apvienojās "Lielo kapu draugu" biedrībā. Protams, viņi protestē pret skandalozo tramvaja sliežu izbūvi.
Visā šajā stāstā labi ir tas, ka tikai tagad sākušās runas par pamesto Lielo kapu labiekārtošanu. Tagad, kad radusies vajadzība izbūvēt tramvaja līniju. 80 gadus problēma nevienu neuztrauca! Patiesi, jāuzliela biedrības organizatori par tālredzību, jo visa mūsu valsts itin drīz var pārvērsties par Lielajiem kapiem, ja arī turpmāk atteiksies no degradējušo teritoriju attīstības plāniem.
Protams, daudz svarīgāk ir saglabāt vienu kapliču bez īpašnieka, kas nav pat ierakstīta Zemes grāmatā, nekā iespēja piesaistīt investīcijas Skanstes ielas rajonam, kur plānota biznesa centra celtniecība, kas varētu nodrošināt 40 000 darba vietu.
Pati no sevis atmiņā ataust vecā anekdote, ko labprāt stāsta paši latvieši: "Večuks dod dēlam padomu: pirmo reizi precēt ebrejieti, jo tā klājoties, otro reizi — krievieti (gultā sapratīsi, kāpēc tā), bet trešo reizi — latvieti. Dēls prasa, kāpēc tā, un večuks atbild: viņas vislabāk prot kapiņus apkopt!"
