Nesen portālā Delfi bija publicēts Alekseja Jevdokimova viedoklis par to, ka mēs, krievvalodīgie, it nemaz neinteresējam Latvijas valsti. Tas ir, varasvīriem ir nospļauties par mūsu viedokli, nospļauties par to, ko domā Pevcovs, Valērija un Gazmanovs, pēkšņi un nemanot iekļuvuši Latvijas IeM un ĀM melnajos sarakstos. Aleksejs spriež, ka tas nemaz nav tik slikti – pēc viņa domām, tā ir mierīgāks prāts.
Nu, nezinu gan. Taču piekrītu autoram vienā ziņā: valdībai patiešām nav ne silts, ne auksts no tā, ko mēs domājam un vai domājam vispār. Tā gan nav, ka attieksme pret mums būtu pavisam vienaldzīga. Ziniet, tāpat ir ar mušu. Muša dīc un dīc, taču nevienu neaiztiek. Nepatīkami gan ir, un dažkārt gribas tai uzšaut ar avīzi.
Protams, neviens pat negrasās integrēt krievus – tas ir neiespējami. Toties ar kādu baudu tās pašas Nacionālās apvienības lapā un sociālajos tīklos izgaršota statistika par iedzīvotāju skaita krišanos Latvijā. Lieta tāda, ka krievvalodīgo skaits sarūk daudz ātrāk nekā titulētās nācijas pārstāvju vidū. Sak, tas tak ir sīkums, ka man govs nosprāgusi, re, kaimiņam – veselas divas.
Tāpēc par pilnīgu vienaldzību un ignoranci nevar būt ne runas. Starp citu, par to, iespējams, liecina nesenā izrāde – ar īstiem ieročiem bruņoti zemessardzes puiši biedēja bērnus smilškastēs Salaspilī, kur lielākoties dzīvo krievi (pilsētu būvēja enerģētiķu – Rīgas HES celtnieku vajadzībām). Sak, viņiem ir mācības ar mērķi neitralizēt separātistus hibrīdkara ietvaros.
Tātad par mums diemžēl tomēr domā. Tas nebija signāls marsiešiem vai NATO – tas bija mājiens vietējiem krieviem. Lai nekož un nedīc pārāk skaļi.
Laika gaitā jau ir pierādīts, ka vietējā krievvalodīgā muša ir miermīlīga un dod priekšroku augļiem, tomēr Latvijas varasvīru prātos laikam mostas aizdomas: vai tik mušas ādā nemaskējas asinskārais ods? Kā savulaik rakstīja nemirstīgais Čukovskis? "Ехали комарики на воздушном шарике…" Tas taču ir īsts zaļo cilvēciņu desants dirižabļos un gaisa balonos! Ja nu tā muša saskatīsies krievu televīziju un sadomās kost?
