RĪGA, 11. septembris — Sputnik. Par ASV prezidenta priekšvēlēšanu cīņas galveno ideju kļuvusi mantra "Krievija – Amerikas ļaunākais ienaidnieks", un ikviens cilvēks, kurš ierosina sadarboties ar Maskavu, acumirklī kļūst par "Kremļa līdzskrējēju, marioneti vai aģentu", bet dažkārt pat par "potenciālu dzimtenes nodevēju", raksta RIA Novosti, atsaucoties uz izdevumā The Intercept publicēto rakstu.
Teju vai ik nedēļas sākas kārtējās "raganu medības" un kāds tiek apsūdzēts par simpātijām pret Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu, piezīmē raksta autors, The Intercept dibinātājs, amerikāņu žurnālists Glens Grīnvalds. Tamlīdzīga situācija izveidojās nesen, kad Donaldu Trampu intervēja RT raidījuma vadītājs Larijs Kings.
Intervija bija sensacionāla. Izdevuma Slate komentētājs Freds Kaplans uzskata, ka nevienam amerikānim, kur nu vēl prezidenta posteņa kandidātam nevajadzētu parādīties Krievijas televīzijas kanāla ēterā un kritizēt Savienotās valstis. Un tomēr tas nav pirmais šāda veida gadījums.
Iepriekš RT ēterā parādījies padomju spiegs Bernards Sanderss (kuru esot intervējis Putina algotnis, telekanāla darbinieks Eds Šulcs), Bils Mars (kura specuzdevums esot amerikāņu kultūras sapūdēšana, izliekoties par HBO programmas vadītāju) un Stīvens Hokings (kuru FDD esot iefiltrējis ASV fiziķa lomā ar mērķi veikt antiamerikāniskus pasākumus)," – ironizē Grīnvalds.
Komunistiskās Krievijas jau sen vairs nav, taču aukstā kara gadu desmitos izstrādātie retoriskie paņēmieni vēl joprojām ir efektīvi. Piemēram, amerikāņu politiķim arī patlaban pietiek nosaukt oponentu par "Kremļa aģentu", lai atbrīvotos no viņa, uzskata žurnālists.
Kongresmenis Čārlijs Rengels, nosodot Putinam adresētās Trampa uzslavas, nosauca Krievijas prezidentu par "komunistisku līderi" un "potenciālo ienaidnieku". The New York Times žurnālisti Džonatans Mārtins un Emija Šozika publicēja rakstu, kurā norāda, ka attiecību uzlabošana ar Krieviju ieņem centrālo vietu Trampa kampaņā, un "aukstā kara" laikos vai īsi pēc tā neviens republikānis neko tādu nebūtu varējis ne iedomāties.
Grīnvalds uzskata, ka šajā situācijā vērojami daži paradoksāli un potenciāli bīstami aspekti. Galvenais paradokss: kamēr demokrāti ar Hilariju Klintoni priekšgalā pūlas iznīdēt Trampu par viņa simpātijām pret Putinu un kašņājas, meklējot Kremļa aģentus, ēnā paliek valsts darbinieks, kurš krasi pārkāpj šīs tradīcijas. Tas ir Baraks Obama, kurš vēl nav kļuvis par galveno "Kremļa aģentu", neskatoties uz viņa pastāvīgo vēlmi uzlabot attiecības ar Krieviju un sīksti atsakās uzskatīt Krieviju par draudu ASV drošībai.
"Šķiet, Obama ir vienīgais amerikāņu politiķis, kurš atsakās piedalīties šajā masu bakhanālijā aukstā kara labākajās tradīcijās," – Grīnvalds savā rakstā citēja The Guardian žurnālista Trevora Timma teikto.
Obama ignorē demokrātu sašutumu par "Maskavas iejaukšanos" amerikāņu vēlēšanu procesā un slavenā žurnālista Maksa Buta vārdus par to, Baltais nams lej ūdeni caurā mucā, nevis uzstājas pret Krieviju. Obama atsakās uzsākt konfrontāciju ar Vladimiru Putinu.
"Visi šie nepārtrauktie centieni vēlēšanos uzlabot attiecības ar Krieviju pielīdzināt Amerikas nodevībai vai jebkurus sakarus ar Maskavu atainot kā antiamerikāniskas simpātijas – tā ir ārkārtīgi kaitīga parādība. Tā ir ne vien bīstama un pēc savas būtības represīva, bet arī pārsteidzoši tuvredzīga rīcība," – raksta noslēgumā uzsvēra Grīnvalds.
