Fīrers bija iecerējis pēc ieņemšanas iznīcināt Ļeņingradu, tāpat kā Maskavu. Vācu armija bloķēja pilsētu no sauszemes, sarāva dzelzceļa, upju transporta un autoceļu komunikācijas.
No Hitlera direktīvas: "Šajā karā mēs nevēlamies saglabāt pat ne daļu iedzīvotāju… Ļeņingradai nav uz ko cerēt, agri vai vēlu tā kritīs. Tai lemts iet bojā bada nāvē."
Īsts bads sākās 1941. gada novembrī. Pārtikas devas pastāvīgi samazinājās. Strādnieki saņēma 250 gramus maizes dienā. Ierēdņi, bērni un pensionāri — pa 125 gramiem. Pastāvīgi trūka maizes, kas par 40% sastāvēja no iesala, auzām un pelavām, bet vēlāk — arī no celulozes.
Blokādes laikā no pilsētas tika evakuēti miljons trīssimt tūkstoši cilvēku. "Dzīvības ceļš" pāri aizsalušajam Lādogas ezeram bija vienīgā saziņas iespēja, un tas nevarēja nodrošināt ne pietiekami daudz pārtikas, ne munīcijas.
1942. gadā notika pieci mēģinājumi pārraut blokādi, taču tie nebija sekmīgi. 1943. gada janvārī Sarkanajai armijai izdevās izcīnīt 11 kilometrus platu koridoru gar Lādogas ezera dienvidu krastu. 17 dienu laikā krastā tikai izbūvēts dzelzceļš un autoceļš.
Pagāja gads, līdz 1944. gada 27. janvārī pēc spēcīga Sarkanās armijas uzbrukuma blokāde tika iznīcināta. Neviens izdzīvojušais leņingradietis nekad mūžā nespēja aizmirst 872 blokādes dienas — baismīgo cenu, ko viņi samaksāja, lai varoņpilsēta netiktu noslaucīta no zemes virsas.
