Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs un ASV valsts sekretārs Džons Kerijs noslēguši kārtējo diplomātisko maratonu. Spriežot pēc visa, tas bijis sekmīgs.
Kurdu paģiras
Pašreizējās abu valstu ārlietu resoru vadītāju pārrunas ilga gandrīz 12 stundas. To noslēgumā ministri nolēma atteikties no kopēja kopsavilkuma, un to iespējams traktēt dažādi.
Skeptiķi teiks, ka saskaņā ar diplomātiskajām tradīcijām pārrunu dalībnieki atsakās no kopīga ziņojuma, ja viņiem nav izdevies rast saskares punktus. Savukārt optimisti skaidros, ka puses nolēmušas atturēties no deklarācijas, lai panāktā vienošanās netiktu asi kritizēta. Sergejs Lavrovs taču pavēstīja, ka " jau tuvākajā laikā mēs varēsim demonstrēt starptautiskajai sabiedrībai mūsu kopīgo pūliņu rezultātus."
Optimistu viedoklis izskatās reālistiskāks ne tikai tāpēc, ka Krievijas ārlietu ministra teiktais ir uzticības vērts. Spriežot pēc atturīgajiem procesa dalībnieku vārdiem, viņiem patiešām ir izdevies panākt piesardzīgu progresu vai vismaz lielāku savstarpējo sapratni Sīrijas pilsoņu kara galvenajos aspektos.
Galvenais šī progresa iemesls ir amerikāņu pozīciju vājināšanās Sīrijā. Faktiski šobrīd amerikāņiem vienkārši nav nekāda atbalsta šajā valstī, tāpēc viņi arvien biežāk ir spiesti spēlēt otrajā plānā.
Kurdus Vašingtona zaudēja, kad Džozefs Baidens faktiski pauda atbalstu Turcijas darbībām ar mērķi apturēt kurdu uzbrukumu, turklāt vēl pieprasīja, lai kurdi aizvāktos pāri Eifratai, draudot pārtraukt amerikāņu atbalsta sniegšanu. Jā, ASV viceprezidentu it kā varētu saprast — viņš vēlējās uzlabot attiecības ar turkiem, lai izvairītos no jauniem konfliktiem ar Erdoganu ASV priekšvēlēšanu kampaņas gaitā.
Taču solis, kas īstermiņa perspektīvā Amerikai ir nācis par labu, licis tai zaudēt ilgtermiņa bonusus. Runa pat nav par to, ka ASV zaudējušas iespēju izmantot kurdus, lai dotu pretsparu turkiem, sīriešiem, irāņiem un krieviem. Principā jau viņi to nav zaudējuši — ASV vēl joprojām sponsorē kurdus un piegādā ieročus, tāpēc kaut kādas dividendes viņiem ir nodrošinātas.
Lieta tāda, ka, dodot atļauju Erdoganam iebrukt Sīrijas ziemeļu daļā, viņi ir nodarijuši kaitējumu savām pozīcijām Sīrijas federalizācijas jautājumā, kas savukārt neļautu Sīrijai nokļūt Irānas kontrolē..
Galu galā, kurdi, kuri jau izveidoja savu Rodžavas reģionu, bija viens no svarīgākajiem federalizācijas procesa dzinuļiem. Tagad iznāk, ka turki un sīrieši (protams, katram no tiem ir savi motīvi) ir apvienojušies cīņā pret federalizāciju, bet Maskava, kas agrāk piesardzīgi atbalstīja Vašingtonu, pamazām nosliecas savu partneru pusē.
Amerikāņi ir palikuši diplomātiskā vientulībā, un Džons Kerijs bija spiests pavēstīt, ka ASV atbalsta vienotas Sīrijas saglabāšanu un iebilst pret kurdu tieksmi izcīnīt neatkarību.
Savējie un nepavisam ne savējie
ASV vājums ir novedis arī pie progresa sarunās par tā saucamās laicīgās opozīcijas likteni. Džona Kerija ierosinājumiem pārtraukt militāro operāciju Alepo, šķiet, neviens nav pievērsis uzmanību. Tā vietā Krievija pieprasa, lai amerikāņi skaidri un nepārprotami sadalītu teroristus "savējos" un "svešajos", pēc tam vestu pie prāta "savējos" un netraucētu Maskavai, Teherānai un Damaskai apglabāt smiltīs "svešos".
"Bez normālo, veselīgo opozīcijas spēku un teroristu nošķiršanas, nav nekādas iespējas nodrošināt patiešām ilgstošu un pilnvērtīgu karadarbības pārtraukumu, — paskaidroja Sergejs Lavrovs. — Un varu ar gandarījumu pavēstīt, ka izpratne par šo uzdevumu mums un mūsu partneriem Amerikā kļūst arvien skaidrāka."
Patiesībā gan amerikāņiem nav kur likties. ASV jau sen vairs netur īsā pavadiņā ne Krievijā aizliegto grupējumu "Džabhat an Nusra", ne arī citas teroristiskās organizācijas Sīrijā. Pavadiņa pārtrūka brīdī, kad ASV atteicās ievest Sīrijā karaspēku (lai gan viņiem tika nodrošināts pamatojums — apliecinājumi par to, ka Asads izmantojot ķīmiskos ieročus) un vēlāk, pēc Krievijas operācijas sākuma, atteicās piegādāt kaujiniekiem nopietnos ieročus.
Pats par sevi saprotams, Sīrijas grupējumi pašlaik, domājams, pilda Saūda Arābijas un/vai Turcijas gribu, bet Savienotās Valstis labākajā gadījumā uzskata par papildu slaucamo govi nevis ilgtermiņa partneri. Savienotās Valstis to ļoti labi saprot, tāpēc, iespējams, ir gatavas zināmā mērā piekāpties.
Tātad Maskava un Vašingtona, šķiet, ir iezīmējušas sodu, ko saņems darboņi Sīrijā, kuri pārkāpj uguns pārtraukšanas režīmu. Ptotams, to publicēt vēl nedrīkt, jo Saūda Arābijas atbalstītā un kūdītā opozīcija tūlīt pat sāks klaigāt par ASV nodevību.
"Tas, ka mēs nepublicējam dokumentus, nenozīmē, ka mēs netuvojamies saskarsmes punktam. Šodien mēs apspriedām aspektus, kas ļaus rast tehniskos risinājumus principiālajos jautājumos, par ko vienojāmies Maskavā — par nepieciešamību panākt stabilu uguns pārtraukšanu," — saka Lavrovs.
Asada cena
Neapšaubāmi, pagaidām nav ne runas par amerikāņu atkāpšanos no pozīcijām — amerikāņi cenšas pat vājās kārtis izspēlēt pēc iespējas izdevīgāk. Iespējams, pat izmantojot blefu vai iesaistot spēlē destruktīvus tās dalībniekus (piemēram, Saūda Arābiju, kurai ir gan kārtis, gan — pats galvenais — vēlēšanās pēc iespējams vilkt garumā Sīrijas pilsoņu karu). Tāpēc pārrunas turpināsies.
"Mums ir palikušas dažas neatrisinātas problēmas. Mūsu militārie eksperti vairākas dienas apspriedīsies šeit, Ženēvā, lai vienotos par pēdējām tehniskajām niansēm un ietu tālāk — pieņemtu nepieciešamos lēmumus par to, kā pārvarēt dziļo neuzticēšanos, kas radusies visām pusēm," — uzsvēra Džons Kerijs.
Jautājums ir tikai par to, ko Maskava un Teherāna ir gatavas piedāvāt amerikāņiem Sīrijā. Amerikāņu interešu aizstāvības garantijas valstī pēc pilsoņu kara beigām? Visiem taču ir skaidrs, ka šo garantiju cena aizvien krītas, un, pēc vecas Tuvo Austrumu tradīcijas, vienošanās tiks skatītas cauri tūlīt pēc uzvaras.
Spriežot pēc visa, galvenais Savienoto Valstu uzdevums ir Bašara Asada atkāpšanās. Ne jau tāpēc, ka amerikāņi ienīstu Sīrijas prezidentu, vienkārši viņiem ir vajadzīga uzvara Sīrijā, lai pārliecinātu sabiedrotos un ASV iedzīvotājus par to, ka Amerika vēl spēj izcīnīt uzvaras.
Tā kā visas šīs operācijas mērķis bija "asiņainā diktatora Asada" padzīšana (Vašingtona ir iegaumējusi Irākā un Afganistānā gūto mācību, tāpēc pat neieminas par "valsts pārvēršanu par stabilu plaukstošu demokrātiju ar amerikāņu karavīru palīdzību"), tad Asada atkāpšanās dāvās nepieciešamo uzvaru, lai arī Sīrijā saglabāsies pašreizējais režīms.
ASV nespēj padzīt Sīrijas līderi ar spiediena palīdzību, ir īpaši pēc tam, kad valstīm, kas atteikušās no prasības par Adada tūlītēju atkāpšanos, pievienojusies arī Turcija. Atliek tikai izkaulēt uzvaru pārrunu procesā. Vēl tikai nav zināms, vai Teherāna un Maskava ļausies kompromisam ar amerikāņiem.
