Vahtangs Kikabidze festivālā "Kubana"

© Sputnik / Oksana DzadanVahtangs Kikabidze festivālā "Kubana"
Vahtangs Kikabidze festivālā Kubana - Sputnik Latvija
Mimino, Gruzijas un visu postpadomju valstu mīlulis, estrādes un kino zvaigzne Vahtangs Kikabidze ar savu klātbūtni pagodināja jauniešu festivālu "Kubana", kas notika Lucavsalā no 11. līdz 14. augustam.

RĪGA, 20. augusts — Sputnik. Inga Bērziņa. Pirms kāpt uz skatuves, īpaši aicinātais viesis V. Kikabidze labprāt iesaistījās sarunās ar žurnālistiem un aprunājās par mūziku, par to, kāpēc tik ļoti svarīgi ir nenovecot, un par to, kāpec viņš piekritis piedalīties šajā pasākumā. Mākslinieks labprāt stāstīja par savu mazmazmeitu un dalījās pārdomās par daudz, daudz ko citu.

Šajā festivāla dienā skatītāju vidū varēja redzēt daudzu vidēja gada gājuma apmeklētāju sejas, šķiet, viņi bija ieradušies vien tādēļ, lai paklausītos tieši V.Kikabidzes sniegumu. Uzstāšanās laikā skatuves priekšā iekārtojās puiši, kuri pēc izskata ļoti atgādināja gruzīnus un vēl turklāt lepni turēja Gurzijas karogu.

Īsi pirms uzstāšanās skatītājiem tika dāvāta iespēja pavērot skaisti veidotu kompozīciju no dažādu padomju laikā uzņemtu filmu kadriem, kuros redzams Kikabidze. Šie kadri tika meistarīgi izrādīti, fonā skanot dziesmai, ko viņš pats veltījis saviem draugiem. Tikai pēc tam uz skatuves parādījās pats mākslinieks ar saviem muzikantiem. Uzstāšanās laikā viņš daudz jokoja, stāstīja anekdotes, atgadījumus no savas jaunības un, vārdu sakot, turējās braši.

Jaunieši no visām pusēm viņu apstāja un ar neaprakstāmu aizrautību klausījās viņā izbrīnā ieplestām mutēm.

© Sputnik / Oksana DzadanVahtangs Kikabidze festivālā "Kubana"
Вахтанг Кикабидзе спел на фестивале Kubana в Риге - Sputnik Latvija
Vahtangs Kikabidze festivālā "Kubana"

Protams, Bubas uzstāšanās nebūtu iespējama bez viņa mūžam jaunajām dziesmām, kuras daudzo gadu gaitā nav novecojušas un arvien vēl dzīvo cilvēku sirdīs — "Dzimtā zeme", "Es vēlos, lai dziesmas skan", "Čita grita", kuru viņš pats šajā koncertā pieteica: "Un tagad skanēs: "Larisu Ivanovnu gribu!"

"Vai jūs zinājāt, ka, dzerot vodku, ļoti labi rakstās dziesmas? Reiz es ar vodkas pudeli ieslēdzos istabā un uzrakstīju piecas dziesmas, kamēr to tukšoju. Taču tās dziedāt nekādā ziņā nedrīkst, tādēļ nodziedāšu jums tikai pirmo."

Uzrunājot skatītājus, mākslinieks izteica nožēlu — viņaprāt, šai pasaulē kaut kas nav kārtībā: "Esmu uzaudzis pagalmā Tbilisi, kur kopa ar mums mitinājās vienpadsmit dažādu tautību pārstāvji: krievi, gruzīni, asīrieši, kurdi, ebreji, kabardīnieši, abhāzieši, armēņi, grieķi, kazaki un ukraiņi. Kad biju bērns, domāju, ka viņi visi ir gruzīni —saprašanās neradīja mums ne mazākās grūtības. Vecmamma mājas atslēgas atstāja zem paklājiņa. Visi to zināja, un, ja bija tāda vajadzība, slēdza vaļā un droši gāja iekšā. No zagļiem tolaik neviens nebaidījās. Tā, lūk, mēs dzīvojām. Tagad kaut kas nav kārtībā."

Atvadoties no publikas, Kikabidze nodziedāja Akudžavas dziesmu "Es vīnogu kauliņu siltā zemē ierakšu" un vairākas dziesmas Odesai raksturīgā stilā. Pēdējais izpildījums izskanēja gruzīnu valodā un gruzīnu tautas melodiju pavadījumā, ar ko mākslinieks publiku patiesi sajūsmināja. Jaunieši dejoja un brāļojās. Bet vēl pirms uzstāšanās Kikabidzem nācās atbildēt uz gūzmu jautājumu.

Interesanti bija uzzināt, kāpēc gan Kikabidze nekad nav uzstājies estrādes festivālā "Jaunais vilnis", kas norisinājās Jūrmalā.

— Mani gluži vienkārši turp neviens nav aicinājis. Varbūt neuzskatīja mani par estrādes zvaigzni? Nezinu kāpēc, taču šādu piedāvājumu nav bijis.

- Kādēļ pieņēmāt uzaicinājumu uzstāties "Kubana" festivālā?

— Šis ir jauniešu festivāls, un cilvēkam ir jācenšas nenovecot. Ar to es nedomāju kosmētikas līdzekļu lietošanu vai kādu ķirurģisku iejaukšanos — ar šīm lietām tagad aizraujas ļoti daudzi. Es cenšos iespējami daudz uzstāties un uzskatu, ka rīkojos pareizi.

Pirms nedēļas man zvanīja žurnālisti no Maskavas un vaicāja, vai nebaidos doties uz "Kubanu". Es atbildēju ar pretjautājumu: "Vai tad tur kādu sit?" Viņi sacīja, ka nē, nesitot, bet tur taču ir citāda mūzika.

Es atbildēju, ka mūzika mēdz būt dažāda. Pirms pusgadsimta mūs sauca par pagraba muzikantiem. Roka un folkroka ēru mēs esam izdzīvojuši jau pirms daudziem gadiem. Savulaik es ļoti labi pratu atdarināt Luiju Ārmstrongu. Katrs klausās to, kas visvairāk atbilst viņa gaumei.

Reiz Šarls Aznavurs izteica tādu ļoti interesantu frāzi: "Mans klausītājs noveco līdz ar mani."

Man pašam ļoti patīk šāda jauniešu rokmūzika, taču būtu smieklīgi, ja es ko tādu izpildītu festivālā "Kubana". Es neuzskatu, ka dziedātājam vajadzētu savā repertuārā kaut ko mainīt. Man ir kolēģi, kuri izvēlas repertuāru atbilstoši modei — šodien dzied vienu un pielāgojas, tikko modē nāk kas cits. Es vienmēr esmu izvēlējies labu autoru dzejoļus. Svarīgi ir mīlēt to, ar ko nodarbojies. Ja tu izvēlies nodarboties ar to, kas neiet tev pie sirds, tātad tu melo.

— Jūs esat uzrakstījis autobiogrāfisku grāmatu, kuras nosaukums ir "Viņi". Kāpēc šāds nosaukums?

— Par to grāmatu ar mani Maskavā runāja jau sen. Man personīgi vispār nepatīk, ja populārs aktieris, mākslinieks vai dziedātājs raksta par sevi. Man nepatīk, ja ir daudz "es".

Kad biju jauns, dzima tāda frāze kā "kaukāziešu tautības pārstāvis". Ebrejus Padomju Savienībā nereti saukāja par žīdiem un viņiem tas it nemaz nebija pa prātam. Vidusāzijas pārstāvjus sauca par čuškām, bet gruzīnus par melnpakaļām. Tieši šīs frāzes dēļ es nolēmu kaut ko uzrakstīt, taču vēl nezināju, ko tieši.

Pamazām citu pēc cita sāku it kā nejauši atcerēties notikumus no pazīstamu cilvēku dzīvēm. Pamazām savā dzīves ceļā sastapu cilvēkus, kuri nebeidza vien mani pārsteigt. Tā saucamās, baltās vārnas. Visu to es pierakstīju. Pasaule patiesībā balstās tieši uz tādiem cilvēkiem — tādiem, kuri dara labu, bet paši nekādi necenšas izcelties.

Šī grāmata ir stāsts par viņiem — krieviem, gruzīniem, ebrejiem, armēņiem… Tieši tāpēc arī radies šis nosaukums — "Viņi".

Protams, visi šie notikumi ir saistīti arī ar mani — es rakstu to, kam esmu bijis liecinieks. Katrs šis stāsts ir kā neliela novele. Viena no šādām novelēm saucas "Saša". Izstāstīšu to, lai jūs spētu mani saprast.

Šis notikums norisinājās tolaik, kad Padomju Savienībā vēl tikai parādījās pirmie platekrāna televizori. Un, lūk, šis Saša, pēc tautības — armēnis, bet dzīvoja Losandželosā, šos televizorus izplatīja. Sagadījās tā, ka man vajadzēja turp doties koncerttūrē. Tā nu es devos ceļā kopā ar viņu.

Viņš nekad līdz šim nebija bijis pilota kabīnē. Un tā mēs lidojam, dzeram konjaku… Pienāk mums klāt stjuarte un es viņai saku, ka šeit sēž cilvēks, kuram nekad mūžā nav gadījies pabūt pilota kabīnē. Un kuģa komandieris mūs uzaicināja paviesoties šajā kabīnē. Bija tāds laiks, kad nebija ko ēst, periodiski zuda elektrība — tas bija slikts laiks.

Es tad viņiem pajautāju, kas notiek ar viņu algām. Viņi atbildēja, ka algu neesot saņēmuši jau trīs mēnešus. Trīs mēnešus vēlāk man atkal sagadījās lidot ar to pašu pilotu komandu. Viņi man izstāstīja, ka pēc atgriešanās Tbilisi lidostā viņiem kā dāvanu turpat pie paša trapa atveduši divus plazmas televizorus. Tā bija dāvana no Sašas. Viņš taču varēja neko tādu nedarīt, vienkārši aiziet.

Es jums šo notikumu izstāstīju, lai jūs saprastu — labus darbus var darīt ļoti dažādi: uzdāvināt ziedus vai televizoru vai vēl kaut ko, nav svarīgi, ko tieši, to, kas tev pašam ir.

- Jūs stāstījāt, ka pēdējā laikā nodarbojāties ar scenārija rakstīšanu. Vai esat to pabeidzis?

— Sākšu ar to, ka neesmu mācījies ne kādā estrādes, ne scenāristu skolā. 1981. gadā es kā režisors un scenārists radīju savu pirmo filmu. Tā kā esmu ļoti vērīgs, nemitīgi centos sekot tam, kā pareizi jāveido filma. Tā filma starptautiskā festivālā saņēma Grand Prix.

Es tūdaļ pat nomierinājos. Filmas nosaukums ir "Dzīvo vesels, dārgais". Tajā ietvertas četras aptuveni 8-10 minūtes garas noveles. Man vispār patīk "mazais kino". To ir grūti radīt. Ja kaut kā ir par daudz, ideja tūlīt sabrūk. Nav laika, lai kaut ko labotu. 1983. gadā izveidoju filmu "Vīrieši un viss pārējais", kurā iekļautas septiņas noveles.

© Sputnik/Oksana DzadanVahtanga Kikabidze koncertā Rīgā
Публика во время выступления Вахтанга Кикабидзе - Sputnik Latvija
Vahtanga Kikabidze koncertā Rīgā

Tolaik, starp citu, labas īsfilmas veidoja itāļi un gruzīni, un nu tāda veida filmas atkal ir kļuvušas populāras. Tagad esmu uzrakstījis savu trešo scenāriju.

Domāju, ka šis ir veiksmīgāks par diviem iepriekšējiem. Tas sauksies "Gruzīnu sindroms".

Mūsu valstī cilvēks cilvēku mīl, kaimiņš mīl kaimiņu, viesis ir pats mīļākais cilvēks. Citu valstu pilsoņiem to nesaprast. Šādas mīlestības izpausmes pie mums ir pašsaprotamas, taču citiem tās nesaprast. Piemēram, somi to nesaprot.

Kāda liela Krievijas kinokompānija vēlējās šo scenāriju nopirkt un izveidot filmu. Šīs kompānijas prezidents ir mans draugs, tāpēc es viņam pateicu tā: "Nesapratīs. Tas taču nav Krievijas sindroms". Vēl vienu noveli es laikam pievienošu, jo zinu, ka jūs nevienam neizstāstīsiet, " — teica Buba sarunā ar žurnālistiem un izstāstīja vēl vienu stāstu.

- Jūs esat cilvēks-leģenda. Ko jūs uzskatāt par savas dzīves galveno balvu, ieguvumu?

— Publikas atzinība ir liela vērtība. Tagad jūs redzat, ka tikko parādās kāds jauns puisis vai meitene, viņu tūdaļ steidzas reklamēt, bīdīt. Es reiz pa televizoru noskatījos kādu interviju ar vienu puisi, kuru, kur vien skaties, visur reklamē. Žurnāliste viņam vaicāja, vai viņš nogurst no popularitātes, uz ko puisis atbildēja — jā, man ir grūti, jo es vairs nevaru mierīgi iziet uz ielas.

Es gan sacīšu, ka būt publikas mīlētam ir patiesi liela laime. Es ļoti ilgi nespēju saprast, kāpēc vecāka gada gājuma cilvēki, lai kurp es arī dotos, uzrunā mani uz "tu". Tikai vēlāk es sapratu — ja cilvēks ar tevi tā runā, viņš tevi uzskata par savējo.

Es uzskatu, ka tu nedrīksti atstumt to, kurš nāk pie tevis, jo šis cilvēks ir ilgi gatavojies šim brīdim, kad varēs pienākt tev klāt. Cilvēks uztraucas, jo zina, ka viņu var arī pasūtīt pāris mājas tālāk.

Bet pati lielākā manas dzīves balva ir mani bērni. Tagad man jau ir mazmazmeitiņa. Viņa ir galvenā persona mūsu mājās. Es tikai tagad sāku saprast, ka esmu vecs cilvēks. Kamēr mēs esam jauni, mums dzimst bērni. Viņi kaut kā aug, skraida… vēlāk mēs vairāk mīlestības veltām saviem mazbērniem, bet viņa, mana mazmazmeita, ir kaut kas īpašs. Viņas dēļ es varu kaut vai noslīkt, ja vajadzīgs. Viņas vārds ir Aleksandra.

- Kurš no muzikantiem ir atstājis uz jums lielāko iespaidu un iet jums pie sirds?

— Ja jāizvēlas no mūsējiem, man visvairāk patika trīs, kuru vairs nav starp dzīvajiem: Šuļženko, Marks Berness un Utjosovs.

Visbrīnišķīgāko komplimentu esmu saņēmis no Utjosova. Tad es vēl biju pavisam jauns. Piedalījos kādā Jaungada ballītē aktieru mājā. Ar Utjosovu tolaik pazīstams nebiju. Pēkšņi redzu, ka cauri zālei tuvojas Utjosovs un aiz viņa liels pulks aktieru. Tad es iedomājos, kaut varētu pieiet, pieskarties…

Viņš tad jau staigāja ar grūtībām, jo slimoja. Tas bija cilvēks ar ļoti labu humora izjūtu. Un tā nu viņš nāk tieši pie manis un saka: "Vahtang, tu jau neesi vairs Vahtangs Kikabidze, bet gan Vahtangs Berness." Jutos ļoti pārsteigts, taču tas man bija milzīgs kompliments.

Man ļoti tuvs ir džezs. Ikdienā klausos Džeimsu Braunu, Reju Čarlzu un Džo Kokeru.

- Vai jums patīk restorāni "Mimino" un kurp jūs dosieties, kad atstāsiet Rīgu?

— Daudzās pilsētās ir restorāni "Mimino", tikai Tbilisi nez kāpēc tāda nav, toties ir piemineklis Mimino, kas netika uzstādīts Maskavā. Tas ir garš stāsts.

Sešus gadus šī skulptūra glabājās darbnīcā. To veido trīs figūras: Ļeonovs, es un Mkrtčjans. Vēlāk skulptūra tomēr nonāca Tbilisi un tagad atrodas vecpilsētā. Diezgan jocīga.

Kad mani turp aizveda, man kļuva slikti. Es pēkšņi apjautu, ka man līdzās stāv divi cilvēki, kuru vairs nav starp dzīvajiem. Es tad paņēmu rokās mikrofonu un sacīju, ka laikam arī man ir pienācis laiks aiziet, ja ir aizgājuši viņi abi.

Kas attiecas uz koncerttūrēm, mūsu grafiks ir ļoti pieblīvēts. Astoņus gadus jau neesmu bijis Krievijā — no 2008. gada, bet visu šo gadu garumā saņemu no Krievijas ļoti daudz vēstuļu.

Raksta, lai braucot turp, jo man taču nav nekāda sakara ar politiku. Krievu tautai ar to visu nav nekāda sakara. Tauta un politika ir pilnīgi nesaistītas lietas. Bet melot es negribu, tāpēc mēs braucam galvenokārt uz tālajām ārzemēm. Mēdzam doties uz Kazahstānu, biju Ukrainā un ar prieku apciemoju Rīgu. Pašlaik norisinās pārrunas par koncerttūri Baltijas valstīs.

Man ir 78 gadi, un pagaidām es dziedu, kājās stāvot. Sievai es sacīju, ka 80 gadu vecumā laikam jau dziedāšu sēdus. Tas taču arī ir modernri — skaisti sēdēt krēslā, smiedamies sacīja Vahtangs. Kas būs tālāk, to rādīs laiks. Ja nevarēšu sēdēt, dziedāšu guļus.

© Sputnik / Oksana DzadanVahtanga Kikabidze koncertā Rīgā
Зрители на концерте Вахтанга Кикабидзе - Sputnik Latvija
Vahtanga Kikabidze koncertā Rīgā

P. S. Šajā reizē uz skatuves varēja redzēt tādus izpildītājus kā "Tarakani", Marky Ramone's, tāpat arī 69 eyes un "Vopļi Vidopļasova".

"Kubana" ir viens no lielākajiem starptautiskajiem plaša formāta mūzikas festivāliem, kas aizsācies 2009. gadā nelielā ciematiņā Vesjolovkā Krasnodaras apgabalā. Jau otro gadu festivāls norit Rīgā, Lucavsalā.

Uz skatuves varēja vērot tādus māksliniekus kā Sistem of a Down, The Offspring, Madness un citus. Kā īpašie viesi agrākajos gados "Kubanā" uzstājušies Ļevs Ļeščenko, Mihails Bojarskis un Valērijs Ļeontjevs.

Ziņu lente
0
Vispirms jaunieVispirms vecie
loader
LIVE
Заголовок открываемого материала