Lielisks klimats, brīnišķīgas pludmales un attīstīta izklaides industrija: kabarē, spēļu iestādes, publiskie nami — tikai Havanā darbojas aptuveni deviņi tūkstoši, — tas viss padarīja salu par Ziemeļamerikas kaimiņu iecīnītāko atpūtas vietu.
1959. gada 2. janvārī "barbudos" — bārdaiņi ar Fidelu Kastro priekšgalā sagrāba varu valstī.
Iepriekšējais diktators Fulhensio Batista – vadīja Kubu vairāk nekā 25 gadus — viņš bija "kuces dēls, bet savējais kuces dēls". Bet attiecībā uz jaunu Kubas valdnieku ASV valdības aprindās radās zināmās bažas.
Tad Fidels devās uz Vašingtonu, lai paskaidrotu tautas revolūcijas iemeslu. Viņu uzņēma ļoti vēsi.
Fidelam Kastro piedāvāja izpirkt ASV piederošo zemi Kubā. Viņš apsolīja padomāt un… pēc atgriešanās parakstījis dekrētu, saskaņā ar kuru viss ārzemnieku zemes īpašums, rūpnīcas un plantācijas bija nacionalizēti. Tas pats noticis ar sakaru un elektrības kompānijām, naftas rūpnīcām un banku filiālēm. Konfiscēta īpašuma kopējā vērtība sasniegusi vienu miljardu dolāru.
Un, pats galvenais, Kastro izdarījis likmi uz satuvināšanās ar Padomju Savienību.
ASV to nespēja izturēt. Baltajā namā paziņoja par diplomātisko attiecību pārtraukšanu, bet 1960. gada 19. oktobrī par pilnīgu Kubas ekonomisko blokādi. Amerikāņiem par salas apmeklēšanu draudēja kriminālatbildība.
Par galvenajiem ASV graujošās darbības mērķiem kļūst rūpniecības uzņēmumi un naftas rezervuāri.
Vairāk nekā 600 atentātu pret Kastro sagatavošana izmaksāja ASV nodokļu maksātājiem 120 miljonus dolāru.
Jaunais ASV prezidents Džons Kenedijs vēl priekšvēlēšanu kampaņas laikā solījis aktīvi rīkoties pret Kubas.
1961. gada 17.aprīļī salas dienvidu piekrastē Cūku līcī, desantējušies CIP slepenajos nometnēs apmācīti 1500 "gusanos" — tārpi – tā dēvēja jauna Kubas režīma pretiniekus, kuri aizbēga no salas. Rītausmā tika nomests desants. Kaujā ar tiem iesaistījušies robežsargi un zemessargu vienības – "milicianos". Drīz kļuva skaidrs: bez nopietna atbalsta gusanos cieš zaudējumu. Taču rēķināties ar ASV palīdzību viņi nevarēja — Kenedijs, baidoties no starptautiskās sabiedrības nosodījuma, atteicās sankcionēt gaisa un jūras spēku iejaukšanos.
Pēc 72 stundām kopš iebrukuma sākuma viss bija beidzies.
Brīvības Sala svinēja uzvaru.
Kastro savu izvēli izdarīja: palīdzēt viņam varēja tikai Padomju Savienība.
