NATO samitā Varšavā augsti stavoši ierēdņi un ģenerāļi vēlas kārtējo reizi apspriest iespējas mazināt "Krievijas draudus". Starptautiskās ziņu aģentūras "Rossija segodņa" komentētājs Rostislavs Iščenko atzīmē, ka īpaši asi "draudus" jūtot Baltijas valstu iedzīvotāji un poļi – viņi prasa savu valstu teritorijās izvērst jaunus Rietumeiropas un ASV sabiedroto kontingentus.
Vašingtona un Londona izliekas, ka limitrofu bailes uz viņiem ir atstājušas iespaidu, un ierosina apmierināt lūgumu – pastiprināt NATO grupējumu pie Krievijas robežām. Runa ir par četru bataljonu dislokāciju.
No bloka militāro iespēju reālas pastiprināšanas viedokļa pie Krievijas ziemeļrietumu robežām, šis pastiprinājums ir bezjēdzīgs. Savukārt amerikāņu militārie analītiķi apgalvo, ka reāla militārā konflikta gadījumā pat četru pilnvērtīgu brigāžu dislokācija reģionā neļaus NATO noturēties daudz ilgāk.
Faktiski runa ir tikai par to, vai Krievijas karaspēks pie Oderas līnijas nokļūs nedēļas laikā vai process ilgs divas nedēļas. Visticamākais, amerikāņu karavīrus nāksies steigšus evakuēt no Polijas un Baltijas valstīm, ja kaut kas aizies greizi un militārais konflikts šajā virzienā tomēr notiks, neskatoties uz veselo saprātu.
Poļu un baltiešu aizsardzība – manevrs uzmanības novēršanai
Tātad ASV uzskata, ka Krievijas grupējumam pie Baltijas valstu robežām jau tagad ir absolūta priekšrocība, ko nav iespējams mazināt ne ar četru, ne sešpadsmit bataljonu palīdzību. Pie tam NATO militārās histērijas dēļ Krievija ir nolēmusi izvērst trīs jaunas pilnvērtīgas divīzijas un vēl vienu armijas korpusu Kaļiņingradā.
Jāpiebilst, ka Maskavai ir visas iespējas izvērst jaunās divīzijas ātrāk, nekā NATO savāks un nogādās savus bataljonus limitrofu teritorijās. Tas ir, teorētiski, provocējot militāro klatbūtni, ASV un NATO pasliktina savu stratēģisko stavokli konkrētajā reģionā.
Jautājums: kāpēc viņi biedē Maskavu ar "papīra tīģeriem", ja ir zināms, ka rezultātā būs tikai sliktāk?
Tas ir zināms, vismaz tāpēc, ka Vašingtona, kas sākotnēji solīja patstāvīgi atsūtīt visus četrus vajadzīgos bataljonus, jau pieprasa dalīt slogu uz pusēm – divi bataljoni no ASV, divi – no sabiedrotajiem Rietumeiropā. Vācieši un franči (kam tad vēl piešķirt bataljonus, ja ne viņiem) par to nav sajūsmā. Ilgu laiku prasīs arī reālā karaspēka parādīšanās pēc principiālā lēmuma pieņemšanas.
Ne tikai Maskava vien – arī Eiropas valstis labi apzinās, ka ar pāris bataljoniem nepietiks, ja patiešām sāksies karš. Eiropas valstu politiķi dažkārt gan izliekas naivi, taču ļoti labi saprot, ka miljoniem vāciešu un francūžu, kuri ar lielāko prieku velk mugurā bruņuvestes, liek galvā ķiveres un traucas uz Austrumu fronti, lai aizsargātu tādas "eiropeiskās vērtības" kā latvieši un poļi, ir zinātniskās fantastikas cienīgs sižets. Un tomēr ASV ar NATO starpniecību sekmīgi popularizē programmu, kas paredz "aizsargāt" mazos, taču ļoti lepnos sabiedrotos Austrumeiropā, kuri nu jau vairākus gadus rausta tīģeri aiz ūsām, būdami stāvā sajūsmā par savu bezbailību.
Uz jautājumu par to, kāpēc tas ir vajadzīgs, varētu atbildēt, ņemot vērā Krievijas grupējuma galveno koncentrācijas rajonu. Neskaitot Kaļiņingradas eksklāvu, kas ir apdraudēts arī savas izolētības dēļ, vairāk nekā puse visu no jauna formējamo vienību ir koncentrēta Krievijas dienvidrietumos, netālu no Ukrainas robežas – šajā jautājumā Kijeva jau ir kritusi histērijā.
NATO samita priekšvakarā Krievijas ārlietu ministra Sergeja Lavrova ziņojumā atskanēja informācija par to, ko Maskava uzskata par bīstamāko tieši dienvidrietumu virzienā.
Viņš brīdināja savus rietumu draugus un partnerus par to, ka saņemtā informācija liecina: Kijeva tuvākajā laikā varētu organizēt liela mēroga provokācijas konflikta rajonā Donbasā, kas varētu novest pie liela mēroga karadarbības atsākšanās.
Kam vajadzīgas jaunas teritorijas
Mazliet padomāsim, atcerēsimies ASV neslēpto (nu jau divarpus gadus labi redzamo) tieksmi saistīt Krievijai rokas, iesaistot to pilnvērtīgā konfliktā Ukrainā. Paturēsim prātā arī to, ka tieši Baltijas valstis un Polija ne vienu reizi vien ir solījuši Kijevai militāru palīdzību "Krievijas agresijas" gadījumā.
Paturēsim prātā arī to, ka vairākām NATO dalībvalstīm Austrumeiropā ir zināmas problēmas ar Ukrainas teritorijām, kas agrāk ietilpa šo valstu sastāvā – tās apdzīvo atbilstošas mazākumtautības. Gan Polija, Ungārija un Rumānija, gan arī Bulgārijas valdība sākusi domāt par tautiešu tiesību aizsardzību un atbalstīja ideju par bulgāru autonomijas izveidi Ukrainā.
Ko mēs iegūstam rezultātā? Lielu Ukrainas konflikta saasināšanās iespējamību un vienlaicīgu tā internacionalizāciju, ja tajā iesaistīsies NATO locekļi Austrumeiropā. Starp tiem viskareivīgāk noskaņotas ir Baltijas valstis un Polija (tās, kam apsolīti jaunie bataljoni).
Tagad atskatīsimies vēsturē. 1939. gadā Varšava drosmīgi noraidīja visas Vācijas prasības un alka karot. Valsts saņēma angļu un franču garantijas. Polijas armija skaitliski bija līdzīga vācu armijai. Par Reiha reālo tehnisko pārsvaru un valsts Ģenerālštāba absolūto intelektuālo pārsvaru Polijā vēl nekas nebija zināms.
Valsts militārā vadība uzskatīja, ka mierīgi noturēsies vairākas nedēļas vai pat pāris mēnešus. Pēc tam uzbrukumā dosies franči, kuru armija tobrīd tika uzskatīta (nepelnīti, taču arī par to vēl nevienam nekas nebija zināms) par spēcīgāko pasaulē, un līdz ar viņiem – arī angļi. Nu, bet pēc tam poļi grasījās dalīt trofejas un apgūt jaunās teritorijas, starp citu, tostarp arī Austrumprūsiju, kuras trešo daļu pašlaik aizņem Kaļiņingradas apgabals.
Vai Kaļiņingradas apgabala blokāde ir iespējama
Vārdu sakot, bija jārada aizsardzības un ātras uzvaras iespējas ilūzija, lai pamudinātu uz karu "lielgabalu gaļu" Austrumeiropā.
XX gadsimta pirmajā pusē šo ilūziju dāvāja angļu un franču garantijas. Tagad ar vienkāršām NATO garantijām vairs nepietiks. Pat limitrofi ir kļuvuši gudrāki un šaubās par to, vai amerikāņi (un eiropieši) riskēs ar liela mēroga karu pret kodollielvalsti Rīgas un Varšavas ambīciju dēļ.
Tagad garantiju ir jāapstiprina ASV un Rietumeiropas kontingentiem atbilstošajās teritorijās.
Limitrofi uzskata, ka karadarbības situācijā šie kontingenti neizbēgami nokļūs ugunī, tātad vecākie partneri faktiski automātiski iesaistīsies karā – pēc savu karavīru bojāejas.
Protams, "viltīgās Krievijas" uzbrukums "miermīlīgajiem amerikāņu karavīriem" ievērojami vienkāršos arī valsts iekšējās procedūras, kas nepieciešamas, lai katra NATO valsts atsevišķi tiktu ierauta konfliktā NATO sastāvā.
Tas nozīmē, ka limitrofi, kuri jau sen ir pārkāpuši robežas ar savu rusofobiju, pavisam zaudēs galvu savā bezbailībā.
Tālāk viss notiks pavisam vienkārši. Ja Ukrainā sāksies liela mēroga karadarbība, nebūs grūti kārtējo reizi apsūdzēt Krieviju par tās agresiju. Pēc tam nav pat nekādas vajadzības pārkāpt robežu, lai sniegtu atbalstu "jaunajai demokrātijai", atliek tikai organizēt Kaļiņingradas apgabala blokādi.
Blokāde ir naidīga rīcība, ko starptautiskie tiesiskie akti pielīdzina militārai agresijai. Maskavai to nāksies parvarēt jebkurā gadījumā. Apgabals, flote un kājnieku spēki nespēj pastāvēt bez saziņas ar valsti. Nu, un iznīcinot kuģus un lidmašīnas, kas centīsies lauzt blokādi, var arī ar bļāvieniem par to, ka Krievija ir uzbrukusi.
Pēc tam limitrofi (tāpat kā poļi 1939. gadā) domās, ka Krievija atkāpsies ASV neizbēgamās (pēc viņu domām) iejaukšanās draudu priekšā.
Pārvietojot uz Baltijas valstīm bandinieku – četrus bataljonus (no kuriem puse pieder citām valstīm), ASV cenšas atrisināt vēl joprojām neatrisināto Krievijas un Eiropas militārās konfrontācijas problēmu, taču paši plāno neiesaistīties konfliktā.
Pirmkārt, nav zināms, kad šie bataljoni parādīsies. Otrkārt, ir daudz vieglāk evakuēt pāris bataljonus, nekā klājās angļiem, kad nācās 1940. gadā no Dinkerkas izvest gandrīz 340 tūkstošus savējo, franču un beļgu kareivju.
Tātad konflikta risks slēpjas nevis amizantajos un bezspēcīgajos bataljonos, bet gan neadekvātu politiķu galvās, kam vēsture nav devusi nekādu mācību.
Autora uzskati var nesakrist ar redakcijas viedokli.
