Virsrakstā teiktā domā ir acīmredzama: angļi ir nobalsojuši par izstāšanos no ES, bet Šanhajas sadarbības organizācijas samitā Taškentā ŠSO galvenajiem dokumentiem pievienojās Indija un Pakistāna. Un tas viss – iziršana tur, un integrācija – šeit, notika vienas dienas laikā. Šiem notikumiem seko tikai nianses, kas parasti ir visinteresantākās. Tajās mēģināja tikt skaidrībā Dmitrijs Kosirevs, starptautiskās ziņu aģentūras "Rossija segodņa" politiskais komentētājs.
Šeit nav nekāds stadions
Jāņem vērā, ka no formālā viedokļa nav notikušas nekādas svinīgas Indijas un Pakistānas integrācijas ceremonijas, un jaunie karogi netika pievienoti sešiem ŠSO dalībvalstu karogiem.
Principiālais lēmums par Indijas un Pakistānas iestāšanos tika pieņemts jau pirms gada, samitā Ufā, bet šogad ŠSO valstu līderi saskaņā ar samita rezultātiem pieņēma memorandus par Indijas un Pakistānas saistībām – par šo valstu pievienošanos spēkā esošajām apvienības konvencijām, kas jāpilda visām tās dalībvalstīm.
Krievijas prezidents Vladimirs Putins noslēguma preses konferencē pavēstīja: "Jūs redzējāt, ka esam sagatavojušies divu lielu valstu – Indijas un Pakistānas uzņemšanai. Atlikušas tikai formalitātes, varam teikt, ka jau no nākamā gada tās būs šīs organizācijas pilntiesīgas locekles. Līdz ar šo valstu iestāšanos, protams, organizācija iegūs citu tēlu un citu ietekmi… Šajā sakarā esmu pārliecināts, ka samits ir pagājis sekmīgi." Pēc tam viņš sāka sīki atbildēt uz jautājumiem par Lielbritāniju un ES.
Kā redzam, šeit nav nekāds stadions, un neviens nedomā spēlēt spēli "Eirāzija-ES: 0:1". ŠSO mērķis nav propagandiska konfrontācija ar visiem pārējiem.
Pie tam dažāda līmeņa indiešu un pakistāņu iekļaušanās visos ŠSO mehānismos ir tikai tehniska lieta, lai arī varētu ievilkties. Atlikuši aptuveni 30 dokumenti, kas vēl jāparaksta. Tā ir ilga birokrātiska procedūra, kam dažkārt nepieciešama saskaņošana ar parlamentiem un iestādēm.
Samits noritēja lietišķā atmosfērā. Tika parakstīti iepriekš saskaņotie dokumenti: ŠSO Taškentas deklarācija, organizācijas darbības plāns 2016.-2020. gg. ŠSO Attīstības stratēģijas realizācijai, apstiprināts ŠSO Reģionālās antiteroristiskās struktūras ziņojums par tās darbību 2015. gadā utt.
ŠSO darbība bija efektīva un mainīja vispasaules politisko ģeogrāfiju tās pirmajā posmā un nozīmīgākajos darba posmos (piemēram, samitā Ufā), un šodien tā saistīta ar dažādu padomu un komisiju nepārtrauktu darbu, kura mērķis, pēc būtības, ir sadarbības infrastruktūras izveide, bieži vien pat tur, kur tās agrāk nebija. Samiti tikai apkopo gada laikā gūto pieredzi un to paveic visai kancelejiskā formā. Īpaši spilgti tas izpaudās Taškentā.
Neatkārtot svešas kļūdas
Atgādināsim, ka ŠSO nav ne alianse, ne arī savienība, jo visi tās locekļi uzskata, ka savienību laiks ir pagājis (to uzskatāmi apliecina tas, kas notiek ar ES un NATO). Tiesa, var pievērst uzmanību domai, kas parādījās pašreizējā samita dokumentu sagatavošanas posmā – par organizācijas militāro elementu bez izmaiņām tās statusā. Taču tas attiecas uz iespējamām nepatikšanām no Afganistānas puses, precīzāk sakot, no šajā reģionā izvietoto ektrēmisko džihādistu spēku puses.
Tātad tā nav savienība? Bet kas tad? Droši vien, tie ir centieni veidot jaunu, mūsdienīgu attiecību modeli starp valstīm, ko apvieno viens reģions, taču šķir dažādas īpatnības, ko valstis vēlas saglabāt, nevis līdzināties viena otrai saskaņā ar kaut kādiem stingriem noteikumiem un standartiem.
Tas ir izaicinājums standartizētajiem Rietumiem? Nē, tikai mēģinājums neatkārtot rietumvalstu kļūdas, kas īpaši skaidri redzamas pašlaik, Lielbritānijas neatkarības apstākļos. Tas ir mēģinājums, jo neviens nevar apgalvot, ka tam garantēti panākumi.
Ņemsim vērā, ka runa ir par "atklātu reģionālismu" – tas ir, neviens netraucē dalībvalstīm strādāt jebkādās citās apvienībās. Tā it nemaz nav rietumnieciska pieeja, un dažkārt tā bremzē ŠSO darbu. Taču acīmredzot citādi nav iespējams.
No otras puses, tajā pašā dokumentā, ko parakstīja Indija un Pakistāna, norādīts, ka ŠSO dalībvalstis nevar darboties pretēji viena otras interesēm. Tomēr attiecības daudzu valstu starpā joprojām ir slēpti saspringtas. Jāņem vērā, ka ŠSO ir vieta, kur pamēģināt vienoties.
Paskatīsimies, kādas valstis lielākā vai mazākā mērā piedalās ŠSO. Runa ir par 18 valstīm. Nākamā samita laikā Astanā organizācijā būs 8 pilntiesīgas dalībvalstis. Ķīna un Indija, Krievija un Kazahstāna, Pakistāna, Uzbekistāna, Tadžikistāna un Kirgīzija. Pārējām piešķirts novērotāju, partneru utt. statuss. Tās ir kaimiņvalstis, kas dažkārt tikai izvertē integrācijas procesu. Būtu grūti iedomāties vēl atšķirīgākas valstis.
Tikpat dažādas bija Eiropas valstis integrācijas procesa sākumā. Tās izvēlējās nivelēšanas, suverenitātes mazināšanas ceļu. Kā redzam, tās ir kļūdījušās. Taču tas nenozīmē, ka mūsu integrācija ir pareizāka – arī tā norit ar grūtībām. Starp citu, spriežot pēc Uzbekistānas prezidenta Islama Karimova izteikumiem, šoreiz samita sagatavošanas darbi ritējuši smagi.
"ŠSO formula" pašlaik izskatās vienkārši. Nepieļaut militāri politiskus satricinājumus Centrālajā Āzijā un izveidot infrastruktūru (ceļi, loģistikas centri, informatīvās bāzes un likumdošana), kas visus patiešām apvienotu vienā reģionā.
Jāpiebilst, ka pie šīs infrastruktūras pieder arī kultūra un izglītība, kas aktivizējas ŠSO ietvaros, tātad tiek radīta kopīga humāna Eirāzijas telpa. Šo procesu grūti nosaukt pat par neaptveramu – pēc savas būtības tas ir mūžīgs.
Paturēsim prātā, ka ŠSO nav vienīgā struktūra, piemēram, Krievijas un Indijas vai Krievijas un Ķīnas attiecībās – tā tikai skar Centrālās Āzijas reģionu, kas faktiski tiek radīts no jauna. Tas ir reģionāls projekts. Jūs varat pēc sirds patikas, kā to labprāt dara ķīnieši, stāstīt, ka tiek atjaunos senais pasaules modelis, kura centrā gadsimtiem ilgi bija Lielais zīda ceļš no Ķīnas uz Eiropu, taču mēs visi zinām, ka patiesībā runa ir par nākotnes izveidi, nevis pagātnes atjaunošanu.
