Augustā Latvijas Nacionālajā operā notiks jaunā iestudējuma "Vēstule cilvēkam" pirmizrāde, kurā skatītāji varēs vērot ģeniālo Mihailu Barišņikovu. Izrādes veidošanā tika izmantotas leģendārā Vaclava Ņižinska dienasgrāmatas. To īpaši Barišņikovam iestudēja režisors Roberts Vilsons, izcila avangardiskā teātra personība. Tā nu Barišņikovs sniedza informāciju preses parstāvjiem, lai gan labi zināma baletdejotāja negatīvā attieksme pret žurnālistiem. Preses konference izvērtās dvēseliskā sarunā.
Barišņikovs daudz pastāstīja par iestudējumu, labprāt un atklāti atbildēja uz visiem žurnālistu jautājumiem, viegli un nepiespiesti runāja te vienā, te otrā valodā. Tiesa, latviski gan viņš nerunāja, tikai pašā sarunas sākumā pajokoja: "Viss kārtībā, es labi saprotu latviešu valodu, taču esmu gluži kā suns – saprast saprotu, taču runāt nevaru."
"Cik patīkami, — pasmaidīja Barišņikovs. – Cik patīkami ir, ja tevi saprot."
Izrāde "Vēstule cilvēkam" ir autobiografisks darbs, kas veltīts vienam no rietumvalstīs pazīstamākajiem krievu baletdejotājiem un izcilajam baletmeistaram Vaclavam Ņižinskim (1889-1950). Dienasgrāmatu, kuras sižets izmantots izrādē, Ņižinskis uzrakstīja 1919. gadā, kad viņa saprāts jau sāka dzist (zināms, ka Ņizinskim tika konstatēta šizofrēnija – red.piez.)
Plaši pazīstamo baleta iestudējumu "Svētpavasaris", "Fauna diendusa", "Spēles" un "Tils Pūcesspieģelis" horeogrāfs, pēc baletdejotāja domam, ir licis pamatus radikālajai horeogrāfijai, kas balstās uz saviem instinktiem, erotikas un zemapziņas dzīlēm.
"Ņižinska figūra vienmēr ir valdzinoša provokācija", — norādīja Barišņikovs.
Mākslinieks pastāstīja, ka izrādes pamatos liktas Ņižinska dienasgrāmatas, slavenā mākslinieka manifests.
"Režisors Bobs Vilsons izmantoja arī vēstuli, kas nekad netika nosūtīta. Tā ir vēstule Djagiļevam, kuru autors ne reizi nesauc vārdā. Jāsaka, ka "Vēstule cilvēkam" patiesībā ir visas šīs dienasgrāmatas, vēstules cilvēkam, kurš viņu atgrūda pēc viņa laulībām ar austrieti. Tāpēc Bobs Vilsons un scenārists Derils Pinknijs izvēlējās izrādei šādu nosaukumu.
Barišņikovs uzsvēra, ka tas nepavisam nav ne deju šovs, ne arī stāsts par Ņižinski.
"Jā, kustību būs daudz, taču tiks izmantotas arī balsis angļu un krievu valodās. 90% balsu veido Vilsona balss un aktrises Lusindas Čaildsas balss. Arī es šajā izrādē runāju. Daļēji tā pat ir improvizācija, tāpēc katru reizi man ir interesanti tēlot lomu," – stāstīja Barišņikovs.
"Izrāde vēl ir pavisam jauna. Esam to spēlējuši tikai 20 vai 30 reizes, un pagaidām es pie tās pierodu, iedzīvojos tajā. Tas ir stāsts par ģeniāla dejotāja attiecībām ar Dievu, dzīvi, mākslu, ģimeni un viņa paša dvēseles dziļumiem," – skaidroja dejotājs.
Savulaik Franko Dzefirelli aicināja Barišņikovu piedalīties lielā filmā par Ņižinski, kas tika uzņemta Holivudā. Arī Ingmārs Bergmans interesējās par iespējām uzņemt savu filmu par Ņižinski. Tomēr viņu atrunāja. "Taču tolaik es tik un tā nebūtu varējis neko tādu spēlēt, kur nu vēl ar Bergmanu! – stāstīja Barišņikovs. – Tad ir jābūt ļoti labam aktierim. Protams, žēl."
Barišņikovs uzsvēra, ka viņš nedomā imitēt Ņižinska kustības un plastiku.
"Tas nav man piemērots – man ir citāda fizika, cits ķermenis, viss ir citādi. Es izmantoju balto grimu. Tas ir tāpat kā ar Mišelu Pikolī. Mēs visi šajā dzīvē tēlojam baltās maskās, tikai uz šīm maskām labāk saskatāmas visas emocijas un cilvēka daba, skaidroja Pikolī. Arī te ir tāpat. Šo grimu izmantoja Čaplins un daudzi citi – ir labi pamanāms, kad viena acs mirkšķina, bet otra – smaida," – piezīmēja Barišņikovs.
Starp citu, viņš piebilda, ka tas ir jau otrais viņa darbs kopā ar Robertu Vilsonu. Pirmais – "Vecene" – tika veidots pēc Daniila Hārmsa darba motīviem, un šī darba procesā dzima ideja izveidot izrādi par mākslu un baleta mākslas leģendu — Ņižinski.
Puisis no Teksasas
"Daudzi uzskata, ka šī izrāde ir "siltāka" nekā citi Vilsona iestudējumi. Nemeklējiet tur "Petruškas" kustības vai pārfrāzējumus, kas attiecas uz Ņižinski, tomēr iestudējumā atrodamas viņa dīvainās, tumšās un lēnām strādājošās psihes pēdas no viņa dienasgrāmatas – kad aktieris savienojas ar savu iekšējo kustības instinktu," — stāstīja Barišņikovs.
Mākslinieks skaidroja, ka Vilsons ir ņēmis vērā dramaturga viedokli un ierosinājumu, taču vienmēr izmanto savu skatapunktu un nemīl psiholoģisko teātri.
"Viņš nekad neilustrē "Traviatu". Viņš nevis ilustrē, bet gan no sava viedokļa veido drāmas saturu. Veido savu paralēlo stāstu, balstoties uz scenāriju," – aprakstīja Barišņikovs.
Mākslinieks pastāstīja, ka cilvēki, kuri nodarbojas ar kustībām un dejas iestudēšanu, Vilsonam kļuvuši tuvi pēc pārcelšanās no Teksasas uz Ņujorku, pirms iestāšanās arhitektūras koledžā.
"Boba attieksme pret deju vienmēr ir ļoti nopietna. Viņš to uzskata par spēcīgu un emocionālu līdzekli, taču nekad netuvojas psiholoģijai. Viņa teātris drīzāk ir priekšnesums, nevis pārdzīvojums. Sadarbība ar Vilsonu vienmēr kļūst par īstu izaicinājumu un pārbaudi aktierim, " — savu viedokli pauda Barišņikovs.
Mihails režisoru rakstutoja kā sarežģītu radošo personību, kam nepieciešama paklausība.
"Viņš prasa no aktiera gatavību sekot savai idejai. Rada tādus izrādes ietvarus un struktūru, kurā iespējams izpausties un improvizēt, taču vienlaikus prasa pilnīgu paklausību un darbā ir ļoti prasīgs. Tāpēc šis darbs pilnībā atbilst paša Vilsona skatījumam, viņa domāšanai un loģiskajai iecerei. Un viņš vienmēr piespiež aktieri iet līdz galam viņa psiholoģiskajā elementā. Ar viņu ir grūti strādāt, taču man tas patīk – galu galā, dzīve ir tāda pati," – secināja Barišņikovs.
Par izrādi "Brodskis/ Barišņikovs "
Jautāts par to, kas kopīgs iestudējumiem "Brodskis/ Barišņikovs " un "Vēstule cilvēkam", aktieris atbildēja: "Varbūt tikai balsis. Gan vienā, gan otrā izrādē skan mana balss un teksts krievu valodā. Alvja Hermaņa izrādē es ar mīlestību atainoju Brodska balsi, bet šeit, gluži pretēji, es nevienu neatdarinu. Te es meklēju pats sevi šajos platuma grādos."
Uz Sputnik korespondenta jautājumu par izrādes tālāko likteni un to, vai mākslinieks nevēlas turpināt darbu ar Alvi Hermani, Barišņikovs pavēstīja, ka izrāde "Brodskis/ Barišņikovs " jau demonstrēta Izraēlā un Ņujorkā. Izrādi apmeklē daudzi producenti no Eiropas un radusies ideja pārtulkot to angļu valodā.
"Ceru, ka šī izrāde dzīvos. Man pašlaik kalendārs ir aizpildīts – vienlaikus strādāju divos projektos: kopā ar Vilsonu un talantīgu holandiešu horeogrāfu. Tomēr Hermaņa projekts man vienmēr ir pirmajā vietā. Ja nu man arī šajā ziņā radīsies grūtības, tad tās būs mana grafika grūtības – atrast brīvu laiku," – paskaidroja mākslinieks.
Pie tam Barišņikovu ļoti pārsteidza jautājums par to, vai viņš patiešām nopircis dzīvokli Rīgā.
"Par to dzirdu pirmo reizi. Dīvainas runas. Pašlaik esmu apmeties dzīvoklī, ko man piešķīra "Jaunais Rīgas teātris", pavisam netālu no teātra. Ļoti ērti, esmu apmierināts. Tikpat mierīgi un komfortabli jūtos jebkurā viesnīcā. Tādas runas ir pāragras. Iespējams, tās nekad un ne pie kā nenovedīs. Tāda ideja bija, taču diezin vai tas ir reāli," – atzīmēja baletdejotājs.
Par aktiermākslas grēcīgumu
— Par aktiermākslas grēcīgumu domāju katru dienu. Taču mūs ar Ņižinski vieno, šķiet, tikai viņa dienasgrāmatu refleksija. Tāpat kā daudzi citi mākslinieki, esmu dejojis izrādēs, kurās tēloja Ņižinskis: "Silfīdas", "Petruška", "Šeherezāde". Nevaru teikt, ka man tas neizdevās, tomēr loma, ko viņš veidoja sev, man nebija īsti piemērota.
Mani vienmēr ir interesējušas viņa attiecības ar Dievu, ģimeni, domas par tēva lomu, ticība teātra mākslai un politikai. Vispirms es lasīju dienasgrāmatas franču valodā, pēc tam – angliski, un tikai pēc tam bibliotēkā Ņukorkā lasīju tās krievu valodā. Taču sev viņa domas nekad neesmu pielaikojis.
Mēs esam ļoti atšķirīgi izpildītāji. Mums kopīgs ir tikai tas, ka abi esam atbraukuši no provinces. Negribu teikt, ka Rīga ir province. Ar to es domāju Padomju Savienības laikus. Es tolaik devos uz Ļeņingradu, bet no Ļeņingradas – uz Rietumiem, uz neatgriešanos.
Nav īstais laiks stāstīt par mākslinieka grēcīgumu. Mēs grēkojam arī ar to, ka, šķiet, mums ir paveicies – mēs dzīvojam un pastāvam, strādājot šajā profesijā. Un es jūtu solidaritāti savām lomām, tāpēc dažkārt man pat sametas kauns. Varbūt arī tas ir grēks.
Par talantu vienmēr ir jāmaksā
— Jūs visi esat mana maksa. Runa pat nav par to, ka dažkārt negribas runāt – dažkārt pat nav, ko teikt. Izrādes, tāpat kā poēzija, bieži vien izaug no atkritumiem: "Kaut nu jūs zinātu, no kādiem gružiem bez kauna dzeja aug."
Tikai retumis izdodas sakārtoti projekti, kuros ir scenārijs, gaisma… Dažkārt dzīves kņada un teātra kašķi pēkšņi izvēršas par kaut ko ļoti nopietnu un aizkustinošu. Šajā izrādē es no Ņujorkas lidoju uz Milānu, lai piedalītos mēģinājumā teātrī, kurā pēc tam spēlējām.
Starp citu, Alvis Hermanis tur būs jūnijā – viņš dosies viesizrādēs ar Jauno Rīgas teātri. Tāpēc ir grūti pat atbildēt, kāda tad galu galā ir maksa: ķildas ģimenē vai kauns par to, ka neesi paspējis aizbraukt uz skolu pie bērniem vai esi palaidis garām viņu dzimšanas dienu – starp citu, drīz manam dēlam būs dzimšanas diena, un man to nāksies palaist garām.
Staņislavska piezīme par to, ka māksla prasa upurus, skan samērā skaļi, taču patiesi. Atliek tikai piebilst, ka tu to kaut kā pārdzīvosi, taču tuvinieki, paziņas un draugi jebkurā gadījumā pārdzīvos. Mums visiem reiz nāksies maksāt.
Andrejs Žagars: Barišņikovu nebija grūti pierunāt
Sarunā ar Sputnik korespondentu bijušais Latvijas Nacionālās operas direktors, pašreizējais Kultūras atbalsta un attīstības fonda priekšsēdētājs Andrejs Žagars pastāstīja, kā sākusies sadarbība ar mākslinieku.
— Viņš ir ļoti inteliģents cilvēks ar lielu iekšējo kultūru. Esam pazīstami jau ilgu laiku. Es biju viens no tiem, kas organizēja viņa apmeklējumu 1997. gada oktobrī. Pēc tam mēs ar viņu tikāmies 2009. gadā, kad viņš atkal ieradās Rīgā. Pie tam viņam Ņujorkā taču ir savs fonds.
Es viņu apciemoju. Pie viņa valda dzīves viesulis. Plašas telpas, meistarklases jaunajiem talantiem, baleta māksliniekiem. Viņš ļoti daudz spēka velta jauniešu apmācībai, nodarbojas ar viņiem. Tas mani savaldzināja. Tāpēc, kad es viņam piedāvāju atvest šo Boba Vilsona iestudējumu, viņš tūlīt piekrita. Unikāls cilvēks.
Arī ar Robertu Vilsonu mani saista sens stāsts. Es viņu tik tikko neatvedu 1999. gadā. Viņs piekrita atbraukt ar izrādi. Man pat saglabājusies vēsturiska ar roku rakstīta vēstule, ko viņš man atsūtīja, taču tolaik mums neizdevās atrast vajadzīgo apgaismojumu. Tagad es ļoti priecājos par to, ka esam atrisinājuši visas tehniskās grūtības, jo Bobam Vilsonam parasti ir fantastisks raideris! Viņam vienmēr ir sarežģīts apgaismojums, jāatved ļoti daudz gaismas ierīču. Tikai tehniskajā dienestā vien strādā 14 cilvēki.
Pērn Vilsonu pie sevis aizveda igauņi – viņš iestudēja talantīgā komponista Arvo Pārta oratoriju "Ādama kaislības". Pirms tam viņu dabūja lietuvieši. Bet es gaidīju, kad gan beidzot mums izdosies viņu atvest pie sevis. Tagad tas beidzot ir noticis!
P.S. Izrādes "Vēstule cilvēkam" notiks Latvijas Nacionālajā operā no 3. līdz 7. augustam. Biļešu pārdošana sāksies 23. maijā. Organizators, Andreja Žagara Kultūras atbalsta un attīstības fonds sola, ka biļešu cenas būs atšķirīgas, sākot no 30-40 eiro.
