RĪGA, 12. maijs – Sputnik. Pēc Uzvaras dienas svētkiem, ko Rīgā atzīmēja tūkstošiem cilvēku, portāls nra.lv publicēja interviju ar Saeimas deputātu Jāni Urbanoviču. Politiķis aicināja neņirgāties par svētkiem, kas svēti daudziem valsts iedzīvotājiem. Viņš pauda viedokli, ka naidīga attieksme un skarbas runas nespēs panākt pilnīgi neko.
Pēc viņa domām, Krievijas un Latvijas attiecībās iestājies sarežģīts periods – daudzi eksperti uzskata, ka pašlaik tās ir sliktākās pēdējo gadu desmitu laikā. Jāpiebilst, ka visā pēcpadomju periodā tās gan nav bijušas pat apmierinošas. Ekonomiskajā sadarbībā valstīm ir izdevies sasniegt ievērojamus panākumus, taču politisko sadarbību vienmēr ir apgrūtinājusi neizpratne un savstarpējas pretenzijas. Līdz ar Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā un NATO, kā rezultātā ievērojama daļa Rīgas ārpolitikas pilnvaru tika nodotas Briselei un Vašingtonai, risinājumu meklējumi kļuvuši vēl sarežģītāki.Politiķis piebilda, ka Krievijas attiecības ar Eiropas Savienību bija vēsas jau pirms Ukrainas krīzes, kura tikai strauji pastiprināja pastāvošās pretrunas.
"Nolīgumu par partnerību un sadarbību starp ES un Krieviju, kas bija spēkā līdz 2008. gadam, tā arī nav izdevies aizvietot ar jaunu pamatlīgumu, bet attīstības plāna īstenošana četrām kopīgajām ceļa karšu telpām tika nobremzēta," – atgādināja Urbanovičs.
Komentējot sadarbību ar Krieviju, deputāts paskaidroja, ka kaimiņvalsts politiskā elite pakāpenisko pretrunu uzkrāšanos skaidro ar "ārvalstu diktātu", un šāda pieeja izraisa papildu aizkaitinājumu un spriedzi Eiropā. Viņš piebilda, ka pašlaik Latvijas un Krievijas attiecības veido ES un Krievijas attiecību loģisku turpinājumu, taču tām ir savas īpatnības piemēram, kopīgā padomju pagātne un līdzīga politiķu mentalitāte, kas gan vairāk kaitē attiecībām valstu starpā.
Pēc Urbanoviča domām, galveno problēmu Latvijas un citu Baltijas valstu politiskās elites attiecību uzlabošanā ar savu austrumu kaimiņvalsti veido sistemātisku pētījumu trūkums par tā specifiku. Latvijā, tāpat kā virknē citu Eiropas mazo valstu netiek pietiekami augstā līmenī pētītas pašreizējās ar Krieviju saistītās tēmas, piemēram, izmaiņas politikā un ekonomikā, turklāt eksperti Krievijas jautājumos netiek mērķtiecīgi apmācīti.
Tā dēvētos Krievijas ekspertus politiķis iedala divās grupās – "praktiķos" un "teorētiķos". Viņš piebilda, ka daudzi Krievijas pseidoeksperti Latvijā klāsta, ka teicami pārzina dzīvi Krievijā tikai tāpēc vien, ka pirms diviem vai trim gadu desmitiem ir studējuši vai mācījušies Maskavā vai Sanktpēterburgā, vai trakajos 90. gados ķērušies pie uzņēmējdarbības projektiem. Daži no šiem "ekspertiem" tikai pāris reizes bijuši Krievijā īsos privātos braucienos.
Viņi piedāvā dažādas "receptes". Pesimistiski noskaņotie "teorētiķi" apgalvo, ka Latvijas un Krievijas attiecības kļūst arvien sliktākas, kamēr pie varas Krievijā ir "Putina noziedzīgais režīms".
"Praktiķi" ir noskaņoti optimistiskāk un skaidro, ka varētu viegli īstenot vismaz vienu vai divus liela mēroga projektus, vai pat nodrošinātu kvalitatīvi augstāku starpvalstu attiecību līmeni, ja vien viņu rokās nonāktu varas stūre.
Politiķis pauda uzskatu, ka austrumu kaimiņa sistemātiskā, līdzsvarotā un daudzveidīgā izpētē Latvijai jāizmanto proporcionalitātes princips un jāmeklē zelta vidusceļš. No vienas puses, ir jāsaprot, ka attiecības ar Latviju Krievijas diplomātijas prioritāšu sarakstā labākajā gadījumā ieņem vietu trešajā desmitā, bet no otras – jāpatur prātā arī latviešu gatavība nodot abu valstu attiecību risināšanu Briseles birokrātijas vai "Vašingtonas komitejas" atbildīgo darbinieku ziņā.
"Samērīgums ekonomikas jomā ir izpratne par reālo Latvijas vietu Krievijas ekonomikā, kura ir pārveides procesā un ir valsts, kas var atļauties tīri politisku iemeslu dēļ attiecināt "importa aizvietošanas" politiku arī uz Latvijas ostām," – uzsvēra Urbanovičs.
Lai gan ārēji šķiet, ka attiecības ir naidīgas, ka Rietumiem ir viena patiesība, bet Krievijai — pavisam cita, Urbanovičs vērtēja, ka patiesība ir jāmeklē citā dimensijā un jāpierod pie domas, ka šai problēmai nav ātra risinājuma – mūs gaida nopietns un samērā ilgs kļūdu labošanas darbs. No abām pusēm.
Viņaprāt, īpašas grūtības rada arī tas, ka divdesmit piecu gadu laikā Latvija nav izstrādājusi ilgtermiņa attīstības prioritātes un šajā laikā tās ir radikāli mainījušās – Latvija ir svārstījusies no idejas par "nozīmīgu tranzīta valsti" līdz "banku Šveicei Austrumeiropā" un tālāk – līdz pat "tūristu Mekai".
Intervijā Urbanovičs pauda zināmu neizpratni par asajiem Latvijas politiķu izteikumiem pret Krieviju un mērķiem, ar kādiem tie tiek izteikti.
"Tāpat kā parastās cilvēku attiecībās nespēja atrisināt pašiem savas problēmas, nekonsekventā nesavienojamu lietu savienošana — mazvērtības komplekss ar murgiem par varenību un vajāšanas māniju, pašcieņas trūkums — gan Krieviju, gan Latviju noved pie tā, ka Brisele un Vašingtona izturas pret Latvijas politiskās elites plāniem, idejām un darbībām ar nicinājumu, bet pret Krievijas plāniem — ar piesardzību," – viņš skaidroja.
Sarunā ar žurnālistu Saeimas deputāts pauda arī savu viedokli par Eiropas Parlamenta deputāta Andreja Mamikina ierosinājumu piešķirt EP deputātu vēlēšanu tiesības arī nepilsoņiem. Pēc viņa domām, būtu jāpieņem lēmumi, kas nepilsoņiem ļautu paātrinātā tempā saņemt pilsonību. Daudzi no viņiem savulaik cīnījās par demokrātisku, neatkarīgu Latviju, un pazemojošo nepilsoņa statusu viņi sev neizvēlējās. To viņiem uzspieda augstākā vara.
"Nepilsoņi ir pelnījuši, lai viņiem pilsonību piešķir par īpašiem nopelniem, jo viņi ir smagi strādājuši, izaudzinājuši bērnus un mazbērnus, maksājuši nodokļus, nav zaguši. Lielākā daļa nepilsoņu ir pelnījuši pilsonību vairāk nekā sportisti, kuriem pilsonību iedala pirms čempionāta," – uzsvēra Jānis Urbanovičs.
