RĪGA, 10. maijs — Sputnik. Vakar Pjotrs Alajevs tika uzaicināts apmeklēt Bundestāgu. Pēdējo reizi viņš Berlīni redzēja no bumbvedēja kabīnes – Alajevs veica 15 cīņas lidojumus pikējošajā bumbvedējā "PE-2". Tagad, pēc 71 gada viņš uzstājās Treptova parkā.
Pjotrs Alajevs ir dzimis 1922. gada 26. jūnijā Krievijā, Altaja novadā. Pēc skolas viņš izlēma kļūt par skolotāju un sāka studijas. Jau skolas gados viņš mēdza pa vakariem nodarboties avioklubā un ar laiku iemācījās vadīt vienkāršo lidmašīnu "U-2". Tolaik viņam ne prātā nenāca, ka šīs iemaņas viņam noderēs karā.
"Kad beidzu mācības avioklubā, pie mums ieradās kara aviācijas skolas pārstāvji no Omskas un piedāvāja man iespēju mācīties pie viņiem. Tā nu no pedagoģiskās skolas trešā kursa mani pārcēla uz karaskolu, un es iestājos Sarkanajā armijā. Jau laikā, kad studēju pedagoģiskajā skolā, zināju, ka starptautiskā situācija ir sarežģīta. Kad iestājos karaskolā, komisārs mums teica: "Līgums ar Vāciju par neuzbrukšanu ir noslēgts, taču ir jābūt gataviem jebkādām nejaušībām," – atcerējās veterāns.
Kara dēļ nācās karaskolā mācīties pēc saīsinātas programmas, tāpēc jau 1942. gada februārī Pjotrs Alajevs saņēma diplomu, taču frontē vēl nenokļuva – viņš tika nosūtīts dienēt uz Tālajiem Austrumiem. 1944. gadā viņš turpināja mācības, lai apgūtu pikējošā bumbvedēja pilota iemaņas. Kad mācības bija galā, pulks, kurā viņš dienēja, tika nosūtīts uz 1. Baltkrievijas fronti. Pirmā kaujas operācija notika Varšavas virzienā. Pēc Polijas atbrīvošanas Pjotrs Vasiļjevičs lidoja jau virs Vācijas teritorijas un piedalījās Berlīnes operācijā.
"Manai ģimenei kara laikā klājās smagi. Aizmugurē dzīve ritēja ar lozungu: "Visu frontei, visu – uzvarai", tāpēc dzīves līmenis strauji kritās. Mans tēvs agri aizgāja viņsaulē, un māte viena pati audzināja piecus bērnus. Visu naudu, ko saņēmu dienestā, sūtīju mammai. Tolaik dienēju 540. aviācijas bumbvedēju pulkā, biju ekipāžas komandieris, jaunākais leitnants. Berlīnes operācijas laikā veicu 15 cīņas lidojumus. Pēc Berlīnes ieņemšanas mūsu pulks saņēma godpilno Berlīnes 540. aviācijas bumbvedēju pulka nosaukumu. Es zināju, ka Berlīnes komendants bija Nikolajs Berzarins. Personīgi ar viņu pazīstams nebiju, taču zinu, kas mūs saista. Nikolaja Berzarina priekšteči ir nākuši no Latvijas, un es pašlaik dzīvoju Latvijā," – stāstīja Pjotrs Alajevs.
8. un 9. maijā viņs atradās lauka lidlaukā Landzbergas pilsētas apkaimē – aptuveni 100 km attālumā no Berlīnes. 8. maijā lidmašīnas un to ekipāžas gaidīja pavēles kaujas gatavībā, bumbvedēji "PE-2" bija gatavi pacelties gaisā. Aviācijas pulks pilnā sastāvā gaidīja pavēles, taču tās netika dotas.
"Naktī uz 9. maiju izdzirdējām šāvienus un bijām satraukti, taču noskaidrojās, ka sardzē stāvošie kareivji uzzinājuši, ka beidzies karš, un sarīkojuši improvizētu salūtu. Pēc tam par kara beigām oficiāli paziņoja pa radio. 9. maijā pulka ierindas priekšā 183. bumbvedēju aviācijas divīzijas pulkvedis Sitkins apsveica karavīrus Uzvaras dienā! Pēc tam sekoja svētku pusdienas, 100 grami par godu Uzvarai un liels mākslinieciskās pašdarbības koncerts," – atcerējās pilots.
Pēc kara Pjotrs Alajevs dienēja daudzviet. Viņa 540. Berlīnes aviācijas pulks palika Vācijā dislocētā padomju karaspēka grupā. 1949. gadā viņš nokļuva Baltijas repulbikās. 1957. gadā dienēja Sahalīnas salā – gandrīz 10 tūkstošus kilometru uz austrumiem no Berlīnes. 1960.-67. gg. viņš atkal atradās Vācijā, un dienestu beidza 1971. gadā Rīgā aviācijas pulka štāba priekšnieka vietnieka postenī. Pēc izdienas viņš beidzot īstenoja savu jaunības dienu sapni un 17 gadus nostrādāja skolā.
"Šodien Latvijas valsts mums nepievērš ne mazāko uzmanību un neatbalsta veterānus. Tiem, kas cīnījās pret nacismu, Latvijā nav nekāda statusa. Man nav tiesību pat nēsāt militāro formas tērpu un apbalvojumus," – viņš nožēloja un piebilda, ka ļoti negatīvi vērtē SS leģionārus, kuri Latvijā celti augstā godā.
