RĪGA, 7. maijs – Sputnik, Vladimirs Dorofejevs. Daivinga kluba ekskursija mūs aizveda pie mākslīga ezera, kura dibenā zivis ligzdo kokos un šaudās garām mājām.
Agrāk šurp veda dzelzceļš, taču tagad sliedes ir noņemtas un nodotas metāllūžņos, tāpēc līdz Birzes ezeram nokļūt var tikai pa grambainu ceļu, kas liek atcerēties abas senās krievu nelaimes – ceļus un muļķus. Bez pavadoņa diezin vai izdosies uzdurties šai vietai. Daba visapkārt ir tīra un neskarta, neskaitot tikai dažas tūristu ugunskuru vietas.
"Šis karjers tika lauzts pagājušā gadsimta vidū," – stāsta kluba daiveru "Poseidons" instruktors Dmitrijs Semjonovs. – Šeit ieguva dolomītu, krāva to dzelzceļa vagonos un veda uz noliktavām. Darbs karjerā ritēja ilgi – uz tā nogāzēm paspēja izaugt īsts mežs. Redzat, ezera vidū aug niedres? Netālu no tās vietas auga vairāki deviņus metrus augsti koki. Tie vēl tagad turpat vien ir, tikai tagad to zaros ligzdo zivis, nevis putni."
Vērojot ikdienišķo ezeru, ir grūti noticēt tam, ka tajā slēpjas tādi brīnumi. Zemūdens mežs? Šeit? Nesmīdiniet. Citādi es vēl noticēšu, ka ezerā pie manas vasarnīcas slēpjas vesela zemūdens pils ar ezera karali piedevām!
Šaubīties laika nebija. Instruktori veicīgi izkrāva no busiņa ekipējumu. Pieredzējušie daiveri ātri uzvilka hidrokostīmus un akvalangus – iesācējiem tik ātri galā tikt neizdodas.
"Tas nav nekas neparasts – iegūstot dolomītu, tika pārcirsta ūdens dzīsla, un karjeru pārpludināja ūdens, — Dmitrijs turpina stāstu. – Tā ir parasta lieta. Strādnieki uzstāda sūkņa staciju un izsūknē ūdeni. Tas var turpināties gadu desmitiem, līdz karjers ir izsmelts un visi mehānismi – izvesti. Dīvaini ir tas, ka šeit notikumi ritēja pavisam citādi. Pamests milzum daudz tehnikas, zem ūdens pamestas dzelzceļa sliedes. Izskatās, ka sūkņa stacija kaut kāda iemesla dēļ pātraukusi darbu. Cilvēki to pamanīja, kad bija jau par vēlu, un dolomīta karjera vietā izveidojās ezers. Patiesībā Latvijā ir papilnam tādu mākslīgu ezeru ar pārsteigumiem. Kaur kur dibenā guļ kravas mašīna, citviet – lokomotīve vai tanks, dažviet, kā šeit, pat mājas ir saglabājušās."
Zemūdens ekskursijas specifika
"No cilvēka viedokļa ūdens ir agresīva vide, — iesācējiem stāsta instruktors. Jebkura muļķība var beigties traģiski. Baidīties nevajag – miljoniem cilvēku ienirst un iznirst sveiki un veseli, tomēr riskēt un peldēt prom no instruktora nevajag. Jūs vēl nezināt, ko darīt zem ūdens, ja ekipējumam gadījusies kāda kļūme, kā citam daiverim parādīt, ka jums vajadzīga palīdzība. Dzīlēs jūs esat bezpalīdzīgi mazuļi. Apzinieties to un netēlojiet varoņus."
Akvalangs ļauj elpot, taču sajūta ir neparasta. Ieelpot caur muti, izelpot arī. Ieelpai nākas tērēt lielākas pūles neka parasti, un organisms instinktīvi cenšas aizturēt elpu. Līdz šim iegūtā niršanas pieredze liedz elpot zem ūdens! Daudziem cilvēkiem paiet ilgs laiks, līdz pārvarēta šī barjera. Jo dziļāk ienirsti, jo spēcīgāka ir iesācēja instinktīvā panika, kas liek aizturēt elpu. Ja tai padoties, izspļaut traucējošo iemutni un drudžaini censties iznirt, var notikt ļoti nepatīkamas lietas: piemēram, cilvēks var aizrīties pa ceļam vai iegūt plaušu barotraumu, ja dziļums ir liels.
"Visi drošības noteikumi ir asinīm rakstīti, — stāsta Dmitrijs Semjonovs. – Daivings nav izņēmums. Mācību laikā mēs dažkārt organizējam pārbaudes, tādas treniņu kļūmes un skatāmies, kā cilvēks izturēsies. Daiveris pēc treniņiem pats ir iekļuvis dažnedažādās nepatikšanās un zina, kā izturēties zem ūdens, ja noticis kas neparedzēts. Ar ekskursantiem ir grūtāk."
Uzspļaut un izberzēt
Instruktori palīdz iesācējiem izvēlēties hidrokostīmus, maskas, smagumus un akvalangus. Pieguļošajos kostīmos visi resnīši uzreiz izskatās kā slaidi sportisti. Viens no ekskursantiem, kurš dabūja sarkanzilu kostīmu, izskatās gluži kā Zirnekļcilvēks.
"Izvēlēties masku ir ļoti vienkārši, — pie iesācējiem vēršas Dmitrijs Semjonovs. – Pieliec pie sejas un ieelpo caur degunu. Ja maska turas uz sejas, viss ir kārtībā. Ja maska krīt, tā nav piemērota. Krāsai un formai uzmanību varam nepievērst."
"Vai jūs, jaunais cilvēk, arī gatavojaties nirt? – pavaicāja otrs "Poseidona" instruktors un pēc apstiprinoša mājiena norādīja. – Skujieties! Skujiet nost tās velna ūsas, citādi ūdens maskā tecēs!"
"Izstrādāti visdažādākie spreji, lai maska neaizsvīstu, — Dmitrijs turpina instruktāžu. – Tomēr vislabākais ir vienkārši uzspļaut tai. Nevis figurāli, bet patiešām uzspļaut uz maskas stikla iekšpuses. Uzspļaut, izberzēt un noskalot. Labāku paņēmienu nav – to jums pastāstīs jebkurš daiveris."
Draugi, sadosimies rokās
Visbeidzot pirmā ekskursantu partija ir saģērbta un saņēmusi instrukcijas. Sēžot ūdenī, visi klausās pēdējos norādījumus un velk mugurā smagos akvalangus. Zem ūdens viss šķiet viegls, bet uz zemes ekipējums dažkārt sver pat 30 kilogramus.
"Un atcerieties, — Dmitrijs vēl pēdējo reizi atgādina. – Ja es jums rādu "Okei", tas nozīmē, ka es jautāju, vai viss ir kārtībā. Pašūpojiet plaukstu – "nu tā, pa vidam", rādiet "Okei" – viss kārtībā, ja rādāt dūri ar paceltu pirkstu – iznirstam. Un nesajauciet žestus!"
No parastas ekskursijas šī atšķiras ne tikai ar sportisko paskatu un vieglprātīgo fotoaparātu trūkumu, bet arī ar ekskursijas vadītāju skaitu. Katram gidam šeit ir ne vairāk kā divi aizbilstamie. Ekskursijas vadītājs katru tur aiz rokas: ja kaut kas atgadīsies, ir jāpaspēj tikt galā ar situāciju un jāiznirst, pie tam tā, lai aizbilstamais negūtu barotraumu pēc pārāk straujas izniršanas. Interesanti stāsti un skaistu vietu apraksti šeit dzirdami tikai pirms vai pēc pašas ekskursijas – tās laikā uz interesantākajām vietām var tikai klusējot parādīt ar pirkstu.
Ekskursija sākas aiz bojas, ko instruktori operatīvi uzstādīja ezera vidū. Pirms ienirstam, vēlreiz pametu skatu uz pirmatnīgi neskarto ainavu. Sadevušies rokās, gluži kā trīs pirmklasnieces, iegrimstam ūdenī.
Jau divu metru dziļumā aizkrīt ausis un kopā ar otru ekskursantu no mūsu trijotnes sākam izlīdzināt iekšējo un ārējo spiedienu. Caur masku aizspieduši degunu, ar spēku pūšam cauri degunam gaisu un lēnām šūpojam galvas. Skats ir amizants, taču smieties nepavisam negribas – traucē akvalanga iemutnis, un sāp ausis.
Lai cik smieklīgi mēs izskatītos, skaidrs ir viens: ja ienirsim pārāk dziļi, neizlīdzinot spiedienu vidusausī, var gadīties dažādas nepatikšanas, starp kurām briesmīgākā ir panika. Krist panikā zem ūdens ir sliktākais, kas var atgadīties. Panikā instrukcijas var izkrist no prāta, un iesācējs var daudz ko sastrādāt.
Dažas sekundes izlīdzinām spiedienu, un varam doties tālāk. Pirms nokļūstam līdz dibenam, šo procedūru man nākas atkārtot vēl trīs reizes, bet otram ekskursantam pietika ar vienu pašu reizi.
Zemūdens industriālā ainava
Ar katru metru ūdens kļūst arvien tumšāks un tumšāks. Acīmredzot šeit tas ir aukstāks, taču aukstums nav jūtams – hidrokostīmi lieliski saglabā ķermeņa siltumu. Ūdens šeit ir caurspīdīgs, un dibens parādās jau pēc otrās apstāšanās. Aina vienlaikus ir bezgala muļķīga un fantastiska – mēs patiešām esam ieniruši līdzās dzelzceļa sliedēm. Sliedes stiepjas pa ezera dibenu kā sarūsējušas čūskas un pagaist – šeit pat desmit metri uz katru pusi ir paliels attālums.
Kā trīs spoki slīdam pāri dzelzceļa sliedēm. Abās pusēs laiku pa laikam redzamas tērauda mehānismu aprises – nezināmu iemeslu dēļ tie palikuši ezera dibenā. No dūmakas parādās traktora kabīne. Kur palikušas pārējās daļas? Šo mīklu slēpj dūņas. Piepeldam pie traktora un ieskatāmies kabīne. Rodas sajūta, ka gliemežiem un dūņām apaugušais tērauda milzis gribētu teikt: "Viss paiet. Vispirms tu strādā, pēc tam vairs ne. Vispirms tu esi vajadzīgs, pēc tam tevi aizmirst. Tu esi parasts darbarūķis, taču pēc tam ne no šā, ne no tā kļūsti par interesantu objektu, ko ar pirkstiem baksta iesācēji daiveri."
Laiku pa laikam Dmitrijs parausta aiz rokas un ar žestu palīdzību jautā, vai viss kārtībā. Mēs mājam ar galvām un rādām "okei". Kā izpaust savu sajūsmu? Kā zem ūdens pateikt: "Tas nav iespējams! Tā ir gluži kā aina no Tarkovska filmas "Stalkeris", un man šķiet, ka tūlīt garām aizelsusies paies gliemežvākiem apaugusi zemūdens lokomotīve gluži kā korsāri "Karību jūras pirātu" pēdējā sērijā!" Elpu aizvilkdams, sajūsmā kratu kopā saliktos īkšķi un rādītājpirkstu un cenšos parādīt savas emocijas.
Daba un cilvēks
Ikviens sīkums šķiet interesants. Visu gribas apskatīt un aptaustīt. Kā putns lidoju virs ezera dibena, riņķoju ap interesantiem objektiem vai sastingstu virs tiem. Pietuvojušies divstāvu ēkai ar sabrukušu stāva segumu, pa logu iepeldam pirmā stāva logā un pa otru logu izpeldam atkal ārā. Kas šeit bija? Sūkņu stacija vai sarga māja? Dzelzceļa kravu uzskaites kantoris vai dzīvojamā māja? La nu kā, drūmais pussagrautās ēkas skats piešķir tai romantisku atmosfēru un spēj radīt emocijas, ko nevar ne salīdzināt ar betona blāķu atstātajiem blāvajiem iespaidiem tur augšā. Tur viņi ir uzvarējuši dabu. Šeit daba ir guvusi virsroku.
Un tomēr, kāda nevērība! Ezera dibenu klāj atlūzas un šķembas. Bieži redzami tērauda atkritumi, kas lēnām rūsē un pārvēršas putekļos. Redzamas stikla pudeles, gan sasistas, gan veselas. Stikla sairšana aizņem vairāk nekā piecsimt gadus, tāpēc daiveriem vēl ilgi nāksies skatīties uz šiem atkritumiem. Paceļu sasistu pudeli – gribu to izcelt saules gaismā. Starp citu, tai ir mūsdienīgs, taču jau sarūsējis korķis, kas nekad nepaspēs iegūt kaut kādu vēsturisku vērtību. Toties stikli gan šeit gulēs veselu mūžību. Ja nepievērst atkritumiem uzmanību, tie nosegs visu zemeslodi.
Piepeldam pie zemūdens meža. Augstie koki vairs neaug – ezera dibenā ir pārāk daudz ūdens un pārāk maz saules. Lapu vietā zarus sedz ūdenszāļu mežģīnes. Trokšņaino zvirbuļu vietā klusi rotaļājas svītraino asaru bariņš. Līdzās resnam zaram kā sudrabots asmens sastingusi līdaka. Pie saknēm pret nelūgtajiem viesiem spīles dusmīgi pavērsis resns vēzis. Redzot dzīvi tehnogēnās avārijas vietā, ap sirdi kļūst vieglāk. Tātad šoreiz viss ir kārtībā. Dzīve no jauna ir uzvarējusi atkritumus, un daba ir pārspējusi cilvēka roku darinājumus. Tas ir ļoti svarīgi – cilvēka dzīvība ir atkarīga no dabas uzvarām.
"Protams, tā nav Ēģiptes Aleksandrija, kas nogrima dzīlēs līdz ar visiem saviem arhitektūras un vēstures pieminekļiem, — stāsta Dmitrijs, kad izpeldējam krastā. – Taču tā ir mūsu pašu, Latvijas zemūdens vēsture, kas, atšķirībā no mācību grāmatām, nemelo."
