RĪGA, 4. maijs — Sputnik, Viktors Petrovskis. Latvijas kartē Skrunda ne ar ko īpašu neizceļas – neliela pilsētiņa, kurā mīt aptuveni 2,5 tūkstoši iedzīvotāju. Viss ir tāpat kā citviet – mājiņas, skola, tirdzniecības centrs, vasaras teātris. Taču tā ir tikai aisberga redzamā daļa. "Neredzamā" slēpjas mežā – pamesta kara pilsētiņa, kas vilina tūristus un ekstremāļus.
Bez darba, taču ar cerību
Laura ir aptuveni 25 gadus veca vietējā iedzīvotāja.
"Darba vietas ir tikai pilsētas administrācijā un skolā. Vēl strādā pāris restorāniņi un viesnīca," – viņa stāsta.
Meitene dzīvo Skrundā. Pēc profesijas viņa ir kosmetoloģe. Dažkārt viņai gadās atrast darbu arī dzimtajā pilsētā, taču visbiežāk viņa brauc peļņā uz tuvējām lielākajām pilsētām – Saldu, Liepāju un Rīgu. Viņa stāsta, ka tā rīkojas lielākā daļa vietējo.
"Protams, ir grūti. Piemēram, līdz Liepājai ir 60 kilometri, līdz Rīgai – pat 160. Turklāt vēl krīze. Taču kaut kā turamies, pavisam briesmīgi nav," – viņa dzīvespriecīgi piezīmē.
Jaunieši no Skrundas aktīvi emigrē uz citām ES valstīm – Īriju, Lielbritāniju un Vāciju. Taču Laurai negribas braukt prom – viņai patīk dzimtās pilsētiņas "provinciālā ikdiena". Dzīve šeit rit nesteidzīgi, nav sastrēgumu, ekoloģija ir kārtībā, un visapkārt – paziņas.
"Varbūt vēlāk arī es aizbraukšu, taču ne tagad. Pagaidām man tepat ir labi," – atzīstas Laura.
…Skrundas centrā gandrīz neviena nav. Vientuļi garāmgājēji laiku pa laikam gadās, taču lielākoties ielas ir tukšas. Nedaudz dzīvāk ir līdzās veikalam un autoostai. Līdzās skola – no tās dienas vidū iznāk nedaudzie skolēni.
Pie tam pilsēta nešķiet pamesta. Jūtams, ka vietējie mīl savu dzimto novadu. Ielas ir tīras, lielākā daļa ēku gan mazliet noplukušas, taču izskatās pieklājīgi. Bagāti ne, taču akurāti.
Privātajā sektorā nelielas mājiņas un dārzi. Šeit gadās redzēt nelielas putnu fermas – pa ierobežotu zemes gabalu klīst vistas, gaiļi, tītari un zosis. Saimnieki nav redzami, tomēr nav arī nekādu īpašu drošības līdzekļu, izņemot ne īpaši uzticamu žogu. Droši vien neviens neilgojas putnus nozagt.
Dažkārt līdz pilsētai atnāk savvaļas dzīvnieki, jo pilsētiņu no visām pusēm ieskauj mežs. Nekādas agresijas – tikai lapsa kādreiz pārskrien pāri ceļam un pazūd krūmos.
Kungu nams
Viesus, kas Skrundā iebrauc no Rīgas puses, sastop viena no galvenajām ievērības cienīgajām vietām — Skrundas muiža, liela divstāvu ēka Ventas krastā, angļu parka koku paēnā. Muiža tika celta XIX gs. vidū un var palepoties ar interesantu vēsturi: pusotra gadsimta laikā te ir bijis gan kungu nams un cietums, gan nabagmāja, skola, kopmītne un pat aptieka.
Pirms dažiem gadiem to nopirka privāts uzņēmums, kas veica ēkā vērienīgu restaurāciju. Pašlaik tā ir četru zvaigžņu viesnīca. Šeit patvērumu radis arī neliels muzejs, kas vēsta par muižas vēsturi. Neskatoties uz visiem likteņa pavērsieniem, klasiskajā stilā celtā ēka ir saglabājusi senlaicīgo "pils garu".
Tā nu sagadījās, ka dažas dienas šajā viesnīcā dzīvojām vieni paši – visi pārējie iemītnieki brīvdienās devās projām, bet mēs palikām vēl pusi darba nedēļas. Muižā bijām tikai mēs un administrators. Tā bija fantastiska sajūta – visa muiža bija tikai mūsu rīcībā. Taču Skrundā tā ir ierasta lieta – tūristu nav daudz, un darbdienās gandrīz neviena paša. Toties brīvdienās, it īpaši vasaras sezonā aizpildīti visi numuri.
"Dažkārt šurp brauc lietuvieši un ukraiņi. Ir bijuši tūristi no Krievijas, taču lielākoties, protams, uz Skrundu brauc no Rīgas," — stāsta Laura.
Viņa piebilda, ka muižā bieži tiek svinētas kāzas – tā ir viena no pieprasītākajām vietām visā Kurzemē.
"Drīz kļūs siltāks, un sāksies īsts kāzu bums," — pasmejas meitene.
Trīs "zvaigznes"
Skrunda nevar palepoties ar bagātiem un slaveniem cilvēkiem – pilsētas vēsturē bijuši tikai divi cilvēki, ko varētu saukt par "zvaigznēm".
Neapšaubāmi, pats slavenākais Skrundas iedzīvotājs ir krievu paleontologs Eduards Eihvalds, kurš trīs gadus, no 1819. līdz 1821. gg. strādāja Skrundā par ārstu. Tiesa, šim periodam viņa dzīvē lielas nozīmes nav. Vēsturē Eihvalds ienācis ar savu monumentālo darbu "Krievijas paleontoloģija". Jāpiebilst, ka zinātnieka kolekcijas, it īpaši izrakteņi, ko viņš aprakstījis savā darbā, tagad rotā Sanktpēterburgas Imperatora universitātes paleontoloģijas kolekciju.
Starp citu, ja jau esam skāruši paleontoloģijas tēmu, jāpiebilst, ka Skrunda lepojas ar to, ka 2001. gadā Ventas krastos tika atrastas senākā četrkājainā dzīvnieka – Ventastega curonica atliekas, kuru vecums ir aptuveni 365 miljoni gadu. Pareizāk sakot, šīs būtnes pēdas zinātnieki atrada jau agrāk, taču uzskatīja, ka tā ir zivs. Tikai 2001. gadā veiktais atradums ļāva konstatēt, ka tas ir tetrapods – zivs un četrkājaiņa starpposms. Skrundas muzejā apmeklētāji var apskatīt dzīvnieka maketu un palasīt par to pieejamo informāciju, kā arī nopirkt suvenīru – māla ķirzaciņu ar spuru uz muguras.
Skrunda var lepoties arī ar to, ka 1980. gadā šeit dzimis Gints Grāvelis – populārs latviešu teātra aktieris.
Ar to arī ir izsmelts slaveno skrundenieku saraksts. Tiesa, tik mazai pilsētiņai arī tas nav slikti.
Vēsturiska vieta
Visā pasaulē Skrundas vārds izskanēja 1995. gadā, kad pēc neatkarības iegūšanas šeit nolēma uzspridzināt projekta "Darjal" tālā darbības rādiusa radiolokācijas staciju.
Tā bija simboliska akcija: padomju RLS uzspridzināja amerikāņu kompānija Latvijas varasvīru un vienkāršo iedzīvotāju acu priekšā. Padomju militārā objekta iznīcināšanu Latvijas televīzija demonstrēja tiešajā ēterā, un tūkstošiem cilvēku ieradās noskatīties kontrolēto sprādzienu.
"Atceros, kā skolā, latviešu valodas stundā mums ieslēdza televizoru, lai mēs redzētu, kā Skrundā tiek uzspridzināta RLS. Īstu šovu sarīkoja," – savā blogā rakstīja kāds LJ lietotājs.
Skrundas RLS vēsture, šķiet, atspoguļo visu aukstā kara vēsturi. 60. gados šeit sākas stacijas "Dņestra-M" būvdarbi. 1969. gadā tā tika nodota ekspluatācijā. Vienlaikus netālu tika uzcelta arī kara pilsētiņa – šeit dzīvoja karavīri, kas apkalpoja staciju, un viņu ģimenes. Pilsētiņa bija slēgta un slepena. Oficiāli objekts tika dēvēts par "Kombinātu", tāpat saucās arī tuvējā autobusa pietura.
Stacija kontrolēja kosmosa un gaisa telpu virs Rietumeiropas. Speciālisti apgalvo, ka gadījumā, ja no Rietumeiropas valstīm tiktu palaista ballistiskā raķete, PSRS to uzzinātu 25 minūtes pirms trāpījuma.
1972. gadā pie Skrundas sāka celt modernāku RLS. "Dņepra-M" tika nodota ekspluatācijā 1977. gadā. Šī stacija bija daudz jaudīgāka un precīzāka. Tiesa, arī "vecenīti" – "Dņestru-M" nolēma vēl pensijā nesūtīt – tā tika modernizēta un turpināja dežūras. Vienlaikus Skrundā strādāja divas RLS.
Aukstā kara diktētās bruņošanās sacensības prasīja pastāvīgu militāro tehnoloģiju modernizāciju. Parādījās kaujas galviņas, kas sadalījās vairākos elementos, tāpēc bija nepieciešamas jaunas identifikācijas sistēmas. Jaunākās RLS "Darjal-UM" celtniecība Skrundā sākās 1985. gadā. Šī monumentālā ēka tika iznīcināta visas pasaules acu priekšā deviņus gadus vēlāk, 1994. gada 4. maijā.
Abas atlikušās RLS turpināja darbu līdz 1998. gadam – Krievija sedza to nomas naudu. 1998. gada 31. augustā tās pārstāja funkcionēt un drīz vien tika demontētas. Latvijas ziņā kara pilsētiņa "Kombināts" ar visām ēkām tika nodota 1999. gadā. Jau 2000. gadā tā tika iekonservēta, jo republikas valdībai trūka līdzekļu tās uzturēšanai.
…Iebrauktuvi bijušajā kara pilsētiņā sargāja drūms cienījama vecuma vīrs gaismu atstarojošā vestē. Pie viņa mašīnas, kas apturēta pie sarūsējušajiem vārtiem, pielīmētas informatīvas lapas. Par iebraukšanu pamestās pilsētiņas teritorijā, kas pieder Skrundas pašvaldībai, ir jāmaksā: pieaugušajiem – 4 eiro, bērniem – 2.
— Vai klaiņojošu suņu tur nav? – jautājām sargam.
— Nē, parādās tikai vakarā. Dienā nav.
— Tur nav bīstami?
— Normāli, nekā nopietna, — viņš attrauca, nemainot sejas izteiksmi.
Nopirkām biļetes un saņēmām A4 formāta karti. Tajā redzams pilsētiņas plāns – apmēram 40 ēkas un uzraksts, kas apliecina, ka par savu drošību atbildīgi esam paši.
Spoku pilsēta
Savā esejā "Černobiļas Stokholmas sindroms" es stāstīju, kā izskatās aizliegtā zona. Līdzīgu ainu var redzēt kādreizējā armijas pilsētiņā, tikai šeit ir skaidrs, ka radiācijas nav. Psiholoģiski, protams, ir vieglāk, bet spiediens ir jūtams – šeit varētu uzņemt filmu par kodolkatastrofu: klasiska postapokaliptiskā ainava.
Pilsētā mēs esam divatā, neskaitot "sargu", kurš pārdeva mums biļetes. Taču viņš palika sēdēt ārā pie ieejas, un no tāluma redzējām tikai dzelteno atstarojošo vesti. Padomju laikā šeit dzīvoja 539 virsnieki, 72 karavīri un 110 civiliedzīvotāji. Šodien teritorijā nav pat kaķu. Tikai pamestas, galvenokārt no pelēka ķieģeļa celtas ēkas. Ļoti vienkārši, kā jau padomju laikos. Vienmuļi.
Vietējā cietuma ēka gandrīz neatšķiras no ēdnīcas. Ja nu vienīgi aizrestotie logi nodod "režīma iestādi". Iekšā ir tukšas kameras, duša, uz sienām var saskatīt dažādus uzrakstus – spriežot pēc tekstiem, tūristu māksla. Klasiskie "Šeit bija Vasja/ Petja / Egils / Jānis", daži nepieklājīgi zīmējumi.
Ēdnīcā ir apmēram tāds pats stāsts – nekas vērtīgs nav palicis, lielāko daļa iekārtu izveda Krievija, tad "papūlējās" vietējie metāllūžņu un citu vērtīgu priekšmetu mednieki. Pastrādājuši arī vietējie bomži – par to, ka viņi pastāvīgi apmeklē teritoriju, liecina, piemēram, vecs, netīrs matracis, kas ievietots loga rāmī izsistā stikla vietā.
Bijusī pirts nedaudz atšķiras no pārējām ēkām – uz tās fasādes pat ir kaut kādi koka dekora elementi. Mute gan neveras tos saukt par smalku rotājumu, bet uz pelēkā fona tiek izceļas – vienkārši rombveida formas raksti.
Pirts iekšpusē viss ir izpostīts, taču apmeklētāji var iztēloties interjeru: te – neliela tvaika istaba, dziļāk — baseins. Sienas apdarinātas ar flīzēm. Iespējams, pirts ir interesantākā ēka šajā spoku pilsētā.
Dzīvojamajā sektorā atrodas vairākas piecstāvu ēkas. Dažos dzīvokļos pat palikušas lustras. Caur izsisto logu otrajā stāvā var aplūkot fototapetes – 80. gados Latvijā tās bija modē. Uz kabeļa, kas izstiepts starp jumtiem, karājas piesiets zābaks, kas šai vietai piešķir drūmu noskaņojumu. Līdzās atrodas slimnīcas ēka: logi ir izsisti, parādes durvis ir atvērtas. Bijušajiem vietējiem iedzīvotājiem šī vieta it nemaz nešķiet biedējoša, turklāt daudzi to atceras ar nostalģiju.
"Pirmajā klasē es sāku mācīties 1986. gadā, kad manu tēvu no Pečoriem nosūtīja uz Skrundu, bet 1990. gadā kopā ar mammu aizbrauca uz Pleskavu, — intervijā laikrakstam "Izvestija-Nedeļa" stāstīja bijušais pilsētas iedzīvotājs Sergejs Tretjaks. — Parasti uz norām zaldāti atstāja piena pudeles, ko mēs nesām uz stikla taras pieņemšanas punktu, un par nopelnīto naudu pirkām mīkstu batonu un kefīru. Pavasarī vizinājāmies ar plostiem no putuplasta blokiem, ko dabūjām no iežogojuma, kas ieskāva pilsētiņu. Vasarā šautuvē zvejojām asarus. Rudenī dedzinājām ugunskurus mežā. Ziemā pikojamies ābeļdārzā pie pirmās mājas. Sirēnas pilsētā auroja vismaz divas reizes dienā, atgādinot, ka jebkurā brīdī tā varētu būt kaujas trauksme."
Skrundas radiolokācijas stacijas novērošanas grupas vadītājs Ints Folkmanis intervijā laikrakstam atklāja, kādas bijušas pilsētiņas priekšrocības: "Skrunda —1 bija slepens slēgtā tipa objekts. No iekšpuses teritoriju apsargāja Krievijas armija, no ārpuses — speciālā sistēma "Poligons", kur strādāja policija un robežsargi. Pilsētā bija viss dzīvei nepieciešamais — veikali, skola, bērnudārzs, slimnīca, pat veseli divi klubi — kareivjiem un virsniekiem. Noliktavās būtu iespējams izvietot aptuveni 200 tonnas dažādu krājumu. Nezinu, no kurienes tika vesti produkti, taču veikalā vienmēr varēja dabūt deficītu: sviestu, kafiju, cigaretes. Tāpēc bija izdevīgi, ja tev bija paziņas Skrundā."
Tomēr dzīvot blakus radiolokācijas stacijai bija pat bīstami: "Protams, dzīve līdzās radariem nenāca par labu veselībai. Elektromagnētiskā starojuma bīstamā zona veido 30 km visapkārt radaram. Taču cilvēki dzīvoja — tuvākā māja atradās 800 metru attālumā no radara. Skrunda atradās aiz lokatora "muguras", un to skāra tikai sānu starojums, bet iedzīvotāji nevarēja normāli klausīties radio, ne arī skatīties televizoru traucējumu dēļ.
Kad šeit dzīvoja cilvēki, šī vieta droši vien nelikās tik drūma. Tagad pat dienasgaismā šeit nav īpaši omulīgi ap sirdi, taču vakarā, manuprāt, tikai ekstremāļi uzdrošināsies pastaigāties pa vietējām alejām. Stāsta, ka reizēm viņi atbrauc un klejo pa teritoriju. Netālu no kādas dzīvojamās mājas mēs atradām divas lietotas paštaisītas lāpas.
— Kas tad parasti šo pilsētiņu apmeklē? – pajautājām vārtu sargam, kad pirkām ieejas biļetes.
Viņš atvēra lielu kladi, kurā mums arī vajadzēja ierakstīt personīgos datus un parakstīties, un ar pirkstu pārvilka pāri sarakstam.
— Lietuva, Ukraina, Krievija. Taču lielākā daļa brauc no Rīgas, — viņš teica.
Šo vietu palaikam apciemo arī žurnālisti – aģentūra Reuters nesen pat uzņēma lielu fotoreportāžu par pamestās pilsētas mūsdienu stāvokli.
Pilsētiņu vairākkārt mēģinājuši pārdot privātpersonām, bet gribētājs, kam būtu vajadzīgs "vēsturiskais objekts" vēl nav atradies. Savulaik klīda baumas, ka to par 170 tūkstošiem latu iegādājies Krievijas pilsonis, bet šī teritorija, kā jau minēju iepriekš, joprojām atrodas vietējo varas iestāžu bilancē. Un, neskatoties ne uz ko, tās pēdējā "kaujas dežūra"– jaunajā valstī un jaunajos laikos vēl nav beigusies.
