RĪGA, 3. maijs — Sputnik, Jevgēņijs Leškovskis. Līdz par šai dienai skan šāvieni aiz vaļņiem netālu no Latvijas likteņupes ietekas. Nereti kaujas sarīko vēstures cienītaji, kam ļoti patīk Ziemeļu kara un Napoleona laikmeta cīņas. Viņi sapņo atjaunot cietoksni, lai tas atkal izskatītos tā, ka bija agrāk, pirms XX gs. barbari to pārvērta drupās. Zviedriem, kuri 1608. gadā cēla cietoksni nevarēja ne prātā ienākt, ka dažus gadsimtus vēlāk to bez cīņas ieņems bomži un Bolderājas iedzīvotāji pa ķieģelītim vien nojauks nocietinājumus, lai celtu savus šķūnīšus un garāžas.
Kad ilgus gadus pamestā cietokšņa teritorija tika nodota valstij, pie ieejām uzstādīja nožogojumus un apsargus – lai bomži vēl vairāk neizpostītu vēsturisko objektu. Vēsturisko rekonstrukciju klubi (ne tikai latvieši vien, viņiem pievienojās arī zviedri un vācieši) uzstāja: ir jāsaglabā senatnes piemineklis, vai vismaz tas, kas no tā palicis! Pašlaik cietoksnī uzturēties ir bīstami – uz galvas var nokrist ķieģelis. Pirms pieciem gadiem viduslaiku cīņas laikā dižciltīgam bruņiniekam uz galvas nokrita ķieģelis. Bruņinieks izdzīvoja, jo pa cietoksni staigāja ķiverē. Viņam palaimējās, tikai ausīs vēl labu laiku dunēja pēc akmens trieciena pret dzelzi…
Organizācijas eXplorers vadītājs Vjačeslavs Rūķis un novadpētnieks Ainārs Komarovskis jau ilgus gadus pēta Daugavgrīvas vēsturi. Pirms dažiem gadiem Vjačeslavs piedalījās trīs dienas ilga festivāla organizācijā. Uz to sabrauca rekonstrukcijas klubi no visas Eiropas, Krievijas un Baltkrievijas, no visiem gadsimtiem, sākot ar viduslaikiem un beidzot ar Pirmo pasaules karu. Rīgā savērpās gadsimtu virpulis! Daži festivāla dalībnieki brīvajā laikā, nepārģērbušies zirga mugurā jādelēja gar jūru (no cietokšņa tā ir viena stiepiena attālumā). Pēc tam pilsētā vēl ilgi baumas klīda: sak, meitenes sauļojas, un te pēkšņi garām jāj huzāri!
Sienas vēl izturēs aplenkumu
Kopā ar Vjačeslavu ienācām cietokšņa teritorijā cauri arkai ar spēcīgām sienām.
"Kādi nocietinājumi! Aizsargvalnis metrus desmit plats, iekšā – kazarmas un noliktavas. Zviedri labi izdomāja: no lielgabgala valni sagraut neizdosies, tāpēc lodes šāva tam pāri, bet pašā valnī sveiki un veseli gaidīja karavīri," – viņš stāstīja.
No "lielās zemes" līdz nocietinājumiem uz salas Daugavgrīvas rajonā (daļa Bolderājas) senlaikos varēja nokļūt pa peldošajiem tiltiem. Visapkārt bija grāvis, ko pildīja Daugavas ūdens. Vēlāk izejas uz to tika aizbērtas, un tagad šeit ir dīķi.
"Pašlaik līdzās drupām dislocēta Latvijas JKS bāze, taču padomju laikos JKS bāze atradās pat cietokšņa teritorijā – šeit, piemēram, tika remontētas zemūdenēm paredzētās torpēdas. Jā, zemūdenes bija visur – gan pie Daugavas krastiem, gan tās pietekā Buļļupē. Es tolaik biju netālu no cietokšņa, visu redzēju," – atcerējās Vjačeslavs.
Valnī lielākā daļa telpu bija aizņemtas ar ieroču noliktavām un "pirmās nepieciešamības" lādiņiem, kas dotu iespēju ātri reaģēt ienaidnieka uzbrukuma gadījumā. Galvenās noliktavas atradās cietokšņa centrālajā daļā.
"Šeit ir milzīgas būves drupas – gluži kā viduslaiku tornis, — rādīja novadpētnieks. – Tur bija pulvera un lādiņu noliktavas. Sienas bija tik biezas, ka sprādziens iekšpusē nespēja sagraut ēku – uguns un šķembas nevarēja trāpīt cilvēkiem ārpusē. Ēka bija tik varena, ka padomju gados, kad to nolēma uzspridzināt, lai ietaupītu vietu armijas daļā, tika sagrauta tikai neliela "torņa" daļa.
Bandītu sadursmju pēdas
Staigājām pa dažādām telpām. Visas telpas valņos, kurās padomju gados atradās noliktavas un darbnīcas, ir savienotas ar gaiteņiem, no dažām uz ārpusi ved lūkas. Iespējams, pa tām tika padoti artilērijas lādiņi iekārtām, kas sargāja cietoksni pa perimetru. Tās šeit bija jau Pētera laikos, kad no cietokšņa tika padzīti zviedri, un XX gs. sākumā, kad šeit tika formētas latviešu strēlnieku vienības.
Vēl joprojām nav droši uzturēties darbnīcās, kur tika mainīti akumulatori un glabāti dažādi reaktīvi: grīdu izēdušas kodīgas ķimikālijas. Uz ķieģeļiem pie ieejas parakstījušies dembeļi: "…1936. gads", "…1957.", "…1989.". Uz daudzām sienām saskatāmas ložu pēdas – 90. gadu sākumā šeit darīšanas kārtoja bandīti… No dažām telpām ved sliedes: pa tām no noliktavām ārā tika izvesta tehnika un lādiņu kastes.
Pirms dažiem gadiem līdzās nocietinājumam arheologi atrada cara laikos būvētu šaursliežu ceļu. Vjačeslavs gribēja man to parādīt, taču… "Nē, nu tu skaties! Bomži aizvākuši! Bija taču jāpastrādā, lai izķeksētu no zemes sliedes gabalu!" – viņš iesaucās. Toties padomju gados būvētās sliedes nav aiztiktas – tās nāktos lauzt ārā no betona grīdas.
"Šis ir pēdējais zviedru kazarmu sienas fragments, — rādīja novadpētnieks Komarovskis. – Vietējiem senatnes glabātājiem tikai brīnumainā kārtā izdevās to pasargāt. Mēs ceram atjaunot visu ēku un, protams, arī citus arhitektūras ansambļa elementus."
Nomaļus stāv pareizticīgo baznīcas zvanu torņa drupas. Pirmā pasaules kara gados tajā trāpīja lādiņš, un padomju gados pēc pārbūves tajā atradās ūdenstornis un novērošanas punkts. Pirms dažiem gadiem vēl varēja uzkāpt augšā, lai gan koka pakāpieni bija sapuvuši jau toreiz. Tagad durvis un logi ir aizmūrēti, lai neviens nemēģinātu kāpt augšā. Pirms astoņiem gadiem šeit notika nelieli izrakumu darbi, un 2010. gadā līdzās veciem apbedījumiem tika uzstādīts pareizticīgo krusts.
Krievijas un Bolderājas vēsture
Ainārs pastāstīja cietokšņa vēsturi. Polijas un Zviedrijas kara laikā (1600.-1629.) Cietoksnis pārgāja no vienām rokām otrās, un pamazām tā āriene mainījās. Zviedru grāfs Mansfelds lika uzbūvēt zvaigznes formas nocietinājumus. Šādā izskatā cietoksnis faktiski redzams arī pašlaik. Piecas puses no sešām sargāja ravelīni. Pēc Ziemeļu kara cietoksnis tika paplašināts.
Zināmu laiku daļa cietokšņa tika izmantota cietumam. Šeit bija ieslodzīts no troņa gāztais imperators Ivans VI un viņa vecāki – Anna Leopoldovna un Braunšveigas hercogs Antons Ulrihs. Ivans VI valdīja pirmo gadu, reģenta lomu pildīja Bīrons. Elizabete nolēma bijušo imperatoru līdz ar viņa vecākiem atstāt ieslodzītu uz nenoteiktu laiku. 1742. gada 19. decembrī Rīga saņēma jaunās imperatores pavēli par Annas Leopoldovnas un viņas ģimenes locekļu pārvešanu uz cietoksni pie pašas Daugavas grīvas. Cietoksnim visapkārt bija ūdens, ieslodzītie atradās pilnīgā izolācijā. Augstie gūstekņi uz cietoksni tika pārvesti 1743. gada 2. janvārī un vairāk nekā gadu pavadīja cietoksnī, komendanta namā.
Jekaterinas II laikos šeit tika uzcelts cietoksnis. Jaunā nocietinājumu sistēma aizsedza visu Daugavas grīvu, jo tieši šeit atradās īstās Rīgas atslēgas – no jūras puses! 1852. gadā no Rīgas līdz cietoksnim tika izvilkta telegrāfa līnija – pati pirmā gan Krievijā, gan visā Ziemeļeiropā un Austrumeiropā. 1871. gadā starp cietoksni un Rīgu tika atklāta dzelzceļa satiksme.
1904. gadācietoksnis no jauna tika pārbūvēts. Tā garnizonā tolaik dienēja 10 000 cilvēku. Teritorijā atradās pat Pētera I piemineklis (viens atradās Rīgā, pašreizējā Brīvības pieminekļa vietā, otrs – cietoksnī, bet trešais – Salaspilī). Pirms Pirmā pasaules kara pieminekļi tika nogādāti Krievijā un pazuda. 1910. gadā Nikolajs II atklāja pieminekli par godu cietokšņa 200. gadskārtai Krievijas sastāvā.
1855. gadā cietoksnī Rīgas sardzes kuģa komandiera, 2. ranga kapteiņa Fjodora Rudņeva ģimenē piedzima dēls Vsevolods – nākamais kreisera "Varjags" komandieris…
1917. gadā Daugavgrīvas cietoksni apmeklēja pats ķeizars Vilhelms. Pēc tam… Pirmās republikas gados šeit atradās armijas nometne, nacistu okupācijas gados – kara bāze, padomju gados – JKF slepenais objekts. Gan cietoksnis, gan lielākā daļa Bolderājas ilgus gadus tika uzskatīta par īpašu teritoriju, kurā iekļūt bija iespējams tikai ar īpašam caurlaidēm.
Krievijas armija šo teritoriju pameta 1992. gadā. Daudz labāk būtu bijis, ja cietoksnī būtu apmetušies jaunās republikas karavīri, taču diemžēl visiem pieejamais cietoksnis tika atdots bomžiem – izlaupīšanai. Viņi te "medīja" metālu, un dažās darbnīcās atrada pat torpēdu fragmentus, kuros "pildījuma" gan nebija. Šurp mašīnās brauca Bolderājas iedzīvotāji un pa ķieģelītim vien izjauca sienas, lai pēc tam dārzos būvētu šķūnīšus un pat mājas. Te darbojās arī kaut kādas firmas: uzņēmēji cerēja atklāt kaut ko līdzīgu atpūtas un izklaides centram, taču nekas neiznāca – teritorijas labiekārtošanai bija vajadzīgas milzīgas summas…
Pašlaik daži cilvēki kaļ plānus un cer atjaunot cietoksni, lai radītu šeit tūrisma objektu. Atliek tikai vēlēt viņiem laimi un neatlaidību, lai pietiktu spēka neatteikties no šīs idejas.
