RĪGA, 29. aprīlis – Sputnik, Marina Petrova. Dažu dienu laikā Latvijas iedzīvotāji saziedoja 10 tūkstošus eiro, lai apmaksātu neārstējami slima cilvēka eitanāziju Šveicē. Tomēr sabiedrība vēl joprojām nav gatava pieļaut eitanāziju valstī.
"Jā, es esmu nedziedināmi slims, labāk nekļūs, paliks tikai sliktāk. Pēc būtības mans dzīves loks jau ir noiets, ir tikai sāpes, nav vairs nekas no tā, kas dod dzīvei jēgu un prieku… Es vēlos aiziet bez ciešanām sev un saviem tuvajiem, atpestīt no tā sevi, sievu un bērnus," – teikts Viestura lūgumā.
Nedziedināmi slimā vīrieša vēstījums izplatījās internetā vēja ātrumā. Dažu dienu laikā Latvijas iedzīvotāji saziedoja vairāk nekā 10 tūkstošus eiro. Šķiet, pirmo reizi Latvijas iedzīvotāji ziedoja naudu nevis tāpēc, lai palīdzētu kādam izārstēties, bet gan, lai ļautu aizietu no dzīves. Latvijā eitanāzija ir nelegāla, toties Šveicē to var izdarīt.
Kāpēc tā ir nelegāla? Vai tad ir tik briesmīgi un neētiski palīdzēt cilvēkam aiziet no dzīves, ja viņš pats to vēlas? Pēdējā laikā šis jautājums nomoka gan juristus, gan ārstus un psihologus, tāpat kā citus Latvijas iedzīvotājus.
"Ja cilvēks un viņā tuvinieki ir tam morāli gatavi, eitanāziju vajadzētu atļaut. Pie mums Latvijā norit dažādas diskusijas par citām tēmām – vai vajadzētu ļaut grūtniecēm smēķēt, vai vajadzētu kastrēt suņus, urbt bērzu sulas pilsētā? Taču nopietnas diskusijas par eitanāziju kā nav, tā nav. Ja Latvija būtu necivilizēta, barbariska zeme kaut kur netālu no Āfrikas, eitanāzija nebūtu pieļaujama," – žurnālam Kasjauns.lv atzina reklāmas aģentūras MOOZ vadītājs Ēriks Stendzenieks.
"Pašlaik Latvijā eitanāzija nav vēlama, jo mūsu izglītotības un morāles līmenis ir ļoti zems tāpat kā sociālās aprūpes līmenis. Tik neattīstītā un juridiski korumpētā valstī šis jautājums ir ļoti bīstams," – viņam neklātienē iebilst bērnu ārsts Pēteris Kļava. Nezinu, vai tas ir labi, taču nopietna diskusija par eitanāziju Latvijā, domājams, neizdosies. Bez Veselības ministrijas līdzdalības to neizdosies pacelt juridiskā līmenī, taču veselības ministrs Guntis Belēvičs jau paziņoja žurnālistiem, ka Veselības ministrijas dienas kārtībā eitanāzija nav ieslēgta – tai pietiek citu problēmu.
Tēlot Dievu
Tomēr tempi, kādos tika saziedota nauda Viesturam Bundžam, liecina par pretējo. Diskusijai ir pievienojušies visi, kam nākas saskarties ar domām par eitanāziju darbā, galvenokārt – mediķi. Ārstu biedrības vadītājs Pēteris Apinis paskaidroja, ka ārstu aprindās šis jautājums ir apspriests ne vienu reizi vien. Ir bijušas gan publikācijas, gan sarunas ar teologiem. Taču šī problēma nav īsti medicīniska. Drīzāk tajā rodams filozofisks skanējums.
"Pēc specialitātes esmu reanimatologs. Reanimatologam par to jādomā, jo dažkārt brīdī, kad nolem turpināt reanimāciju vai pārtraukt, palielināt medikamentu dozu vai samazināt, tu spēlē Dieva lomu," – stāstīja Apinis.
Pēc viņa domām, eitanāzija nav ārstu problēma, tā drīzāk ir politiķu darīšana. Dažās valstīs – Nīderlandē, Beļģijā un Šveicē šī procedūra ir atļauta. Taču arī tur sabiedrības ceļš līdz eitanāzijai ilga gadu desmitus. Apinis piekrīt savam kolēģim Pēterim Kļavam: mēs vēl neesam gatavi. "Man šķiet, tuvāko 10-15 gadu laikā Eiropa nonāks pie tādas palīdzības cilvēkiem, kam citādi palīdzēt vairs nevar. Taču tas nenozīmē, ka Latvija jau rīt atrisinās problēmu. Manuprāt katrai valstij, katrai sabiedrībai ir jāizaug līdz tam. Latvija un Austrumeiropa vēl nav gatavas," – atzina Apinis.
Neesam izauguši
Noskaidrojās, ka viedoklī par to, ka latviešu sabiedrība nav gatava eitanāzijai, ir vienisprātis arī daudzi deputāti. Saeimas deputāts un mediķis Vitālijs Orlovs apliecināja, ka Viestura Bundžas gadījums parādīja, ka sabiedrība nav gatava eitanāzijas legalizācijai. Drīzāk tā norāda uz mūsu līdzjūtību. "Acīmredzot, šī informācija bija tik labi formulēta, pasniegta un izplatīta, ka cilvēki bija gatavi ziedot naudu konkrētam cilvēkam. Ja runājam par vēža slimniekiem, kuri savas pēdējās dienas pavada slimnīcā, ir jāatzīmē, ka vietu nepietiek, tāpēc parasti cilvēkus no slimīcas izraksta, un viņi mirst mājās. Tās ir ļoti smagas dienas gan viņiem, gan viņu tuviniekiem," – piezīmēja politiķis.
Turpinot jautājumu par to, ka Latvijas sabiedrības nav gatava, Vitālijs Orlovs pieminēja ne vien stacionāru slikto stāvokli, bet arī vispārējo ekonomiskās stabilitātes trūkumu.
"Cik noprotu, tāda procedūra ir pieņemama plaukstošās valstīs, kurās nav mūsu ekonomisko un sociālo problēmu," – viņš atgādināja.
Arī viņa kolēģis Boriss Cilēvičs piekrita: Latvija nav gatava legalizēt eitanāziju. Tiesa, viņš gan izsaka citus argumentus: eitanāzija ir liberālās pasaules daļa, līdz kurai mums vēl priekšā tāls jo tāls ceļš, arī pats liberālisms mums nav pietiekami tuvs. "Kad tradicionālās vērtības saduras ar liberālajām, Latvija vienmēr apliecina, ka ir ļoti konservatīva valsts. Tas attiecas uz tādiem jautājumiem kā vieglo narkotiku legalizācija, viendzimuma laulības utt. Mūsu valsts likumdošanā nav nekādu liberālu izmaiņu un domāju, ka tuvākajā laikā tās nav arī gaidāmas. Taču diskusija patiešām ir būtiska. Labi, ka tā ir sākusies," – viņš pavēstīja.
Lai nu būtu ka būdams, neviens no mūsu sarunas biedriem pašlaik nav gatavs ierosināt eitanāzijas legalizācijas likumdošanas līmenī. Vitālijs Orlovs nespēja iedomāties, ka to varētu izdarīt kāds no deputātiem, ministriem vai ierēdņiem. "Nedomāju, ka ministrija vai Saeima varētu nākt klajā ar šādu ierosinājumu. Nedomāju, ka atsevišķs deputāts varētu uzstāties ar tādu iniciatīvu, un Saeima to atbalstītu. Neredzu, ka šis jautājums tiktu apspriests kuluāros," – piebilda mediķis.
