Valdis Zatlers, ārsts, 2007.-2011. gadā — Latvijas Valsts prezidents:
Černobiļā nokļuvu ļoti ātri — mani iesauca Padomju armijā 8. maijā, bet 10. maijā mēs jau ieradāmies aizliegtajā zonā.
No rīta man vēl bija operācijas – tolaik es jau strādāju par ārstu, bet pēc maiņas beigām kara komisariāts iesauca mani "uz mācībām". Es jau sapratu, kas tās būs par "mācībām" un kur tās notiks. Par avāriju man bija jau zināms, es sapratu, ka būs vajadzīgi seku likvidatori.
Pēc ierašanās man uzticēja vadīt medicīnas vadu — tā es kļuvu par vecāko medicīnas dienesta leitnantu. Tas nenozīmē, ka es tikai ārstēju cilvēkus. Kopā ar kareivjiem meklējām metodes radiācijas mazināšanai. Taču bija viena vienīga primitīva metode: bija jānoņem augšējais zemes slānis un jāaizved. Tas ir diezgan neloģiski, ņemot vērā, ka vējš tik un tā visu atkal iznēsāja.
Runāja, ka padomju armija ir gatava kodolkaram, taču izrādījās, ka tā nav gatava kodolkatastrofai. Mēs atsaucām atmiņā visu, ko mums mācīja militārajā katedrā, taču jēgas tam nebija. Vienkārši nekad nebija organizētas mācības par to, kā rīkoties atomelektrostacijas sprādziena gadījumā.
Zonā pavadīju 2 mēnešus. Vienā no pirmajām dienām mūs aizveda uz vasarnīcu ciematu netālu no reaktora un teica: "2 nedēļu laikā viss ir jānovāc, jo ieradīsies ārvalstu žurnālisti un cilvēkiem pēc iespējas ātrāk jāatgriežas mājās.
Es izmērīju radiācijas līmeni un liku ātri kāpt atpakaļ medicīniskajās mašīnas, lai nebūtu jāstāv uz zemes. Apstarojums bija gigantisks, taču cilvēki turpināja uzvesties kā parasti — briesmas taču nebija redzamas. Tikai ārsti zināja, kas patiesībā notiek. Pie mums ieradās pulkveži, jokoja, un cilvēki domāja, ka viss ir kārtībā.
Ukraina piešķīra man ordeni par palīdzību avārijas seku likvidācijā. 20 gadus vēlāk atkal ierados šajā vietā. Visi domāja, ka kļūstot par prezidentu, es kļūšu par kodolenerģijas pretinieku. Gluži otrādi, esmu tās piekritējs. Černobiļa bija cilvēku lielākais šausmu stāsts.
Šīs 30 gadu vecās katastrofas un Fukušimas AES avārijas mērogus nevar ne salīdzināti. Kad japāņus kritizēja par neprofesionālu rīcību seku likvidēšanā, es viņus aizstāvēju, apgalvojot, ka viņi visu dara pareizi.
Ir svarīgi piešķirt visas nepieciešamās sociālās garantijas avārijas seku likvidatoriem, kas zaudējuši darba spējas. Latvijā dzīvo aptuveni 2800 cilvēku, kam piešķirta invaliditāte, daudzi jau miruši. Cik zinu, sociālo garantiju izmaksu fonds palielināsies par 2 miljoniem eiro. Likvidatoriem pabalsts tiek izmaksāts ne tikai visu mūžu, to manto arī viņu dzīvesbiedri.
