RĪGA, 23. aprīlis — Sputnik, Marina Petrova. Jau Krievijas pārtikas embargo sākumā bija skaidrs: aktīvākās tirdznieciskās attiecības ir izveidotas ar kaimiņvalstīm, tātad Krievijas kontrsankciju rezultātā vispirms cietīs kaimiņi — Baltija un Polija.
Lietuvieši runāja par iespējamiem zaudējumiem 4% apjomā no IKP — tik aktīvi lietuvieši veda uz Krieviju savus piena produktus. Šodien situācija ir tuva kritiskai: Lietuvas piena ražotāji organizē protestus, bet parlaments nevar izlemt, vai vajadzētu ieviets piena iepirkuma cenas ierobežojumus.
Palīdzībai jānāk pastāvīgi
Latvijā situācija nav tik dramatiska, un iejaukšanās likumdošanas līmenī pagaidām nav nepieciešama. Tomēr vietējie ražotāji un politiķi norāda, ka situācijas uzlabošanās nav gaidāma: krīze ir iestājusies, un turpmāk tā tikai padziļināsies. Īpaši neaizsargāti ir piensaimnieki, un līdz ar viņiem — cūku audzētāji. Divu gadu sankciju karu laikā piena iepirkuma cena kritās par 27% (otrs lielākais kritums Eiropas Savienībā), cūkgaļas iepirkuma cenas — par 22%.
"Situācija piena nozarē ir ļoti sarežģīta, un pasākumi, kas bija veikti līdz šim, nevar sekmēt tirgus stabilizāciju, — saka Latvijas zemkopības ministrs Jānis Dūklavs. — Cenas turpina kristies, bet piena ražotāju zaudējumi pieaug. Arī cūkkopībā situācija ir smaga. Shēma, ko izmantojām šī gada sākumā, nav devusi gaidīto cenu efektu. No Eiropas Savienības puses ir nepieciešami steidzami pasākumi, piemēram, finansiāls atbalsts, lai novērstu turpmākos draudus.
"Ministram piekrīt organizācijas "Zemnieku Saeima" priekšsēdētāja vietniece Maira Dzelzkalēja-Burmistre. Viņa uzskata, ka palīdzība cietušo valstu lauksaimniecībām jāsniedz regulāri — tad situāciju vēl izdosies uzlabot.
"Baltijas valstu fermeru organizācijas marta sākumā nosūtīja ES lauksaimniecības komisāram Filam Hoganam vēstuli ar lūgumu kompensēt nekompensētos zaudējumus piena nozarē. Atbildi vēl neesam saņēmuši. Šogad palīdzībai tika piešķirti par 20-21 miljonu eiro mazāk nekā pērn," — viņa stāstīja Sputnik.
"Zemnieki cer, ka šogad palīdzība tiks saņemta tādā pašā līmenī kā pērn. Pagājusi nedēļa kopš pēdējās Lauksaimniecības un Zivsaimniecības ministru tikšanās Eiropas Savienības dalībvalstu sēdē Briselē, kur puses vienojās par papildu dotācijām piena pulverim un citiem produktiem, taču zemnieki uzreiz to neizjutīs," — saka Maira Dzelzkalēja-Burmistre.
Zemāk par pašizmaksu
Pēc Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomes pārstāvja Gunta Gūtmaņa vārdiem, pat pērn ar palīdzību no ES un Latvijas valdības bija par maz.
"Tika izmēģināti dažādi varianti — gan subsīdiju izmaksa, gan avansu izsniegšana, gan finansiālā palīdzība no ES puses lauksaimniekiem, kuri cietuši krīzes rezultātā. Taču šī palīdzība ir nepietiekama. Strādājot ar pašizmaksu, mēs atrodamies uz izdzīvošanas robežas. Ja cenu kritums pasaules tirgū turpināsies, manuprāt, daļa piensaimnieku bankrotēs. Pirms gada piena iepirkuma cena bija 0,26 eiro par litru, bet tagad — 0,22 eiro. Vidēji Eiropā piena iepirkuma cena ir aptuveni 0,30 eiro. Mēs uzskatām, ka Latvijā pašizmaksa sastāda aptuveni 0,28 — 0,30 eiro," — eskperts paskaidroja korespondentam.
Vēl smagāku situāciju padara procesi pasaules tirgū, kas skar piensaimniecību.
"Eiropā kopumā piena cenas ir kritušās, un tas notika ne tikai embargo rezultātā – cenas ietekmēja arī stāvoklis pasaules tirgū un provocēja otru grūtību vilni nozares pārstāvjiem," — stāstīja Guntis Gūtmanis.
Jaunie apvāršņi
Tas izraisīja dažu piensaimniecību bankrotēšanu. Tiesa, spriežot pēc Gūtmaņa vārdiem, pagaidām runa ir par atsevišķiem gadījumiem, piemēram, nelaikā ņemts kredīts var ietekmēt kopējo stāvokli. Pārējās zemnieku saimniecības cenšas strādāt efektīvāk un cer, ka turpmāk klāsies labāk. Pārstrādātāji no savas puses paplašina noieta ģeogrāfiju.
"Latvijas piena pārstrādātāji par šo laiku atraduši 14-18 jaunus tirgus. Austrumeiropas valstīs ļoti labi pērk mūsu bioloģisko produkciju."Food Union" sāka darboties Ķīnas tirgū un pārdod tur saldējumu, — atzīst Guntis Gūtmanis. — Taču apjoms ir niecīgs. Katrai valstij ir savas vajadzības un savs produkcijas sortiments. Ārzemniekiem jāpierod pie Latvijas produktiem. Es domāju, ka tas ir ilgstošs process. Turklāt jaunā tirgū cenas ir zemākas."
Jaunie eksporta tirgi, pagaidām nav sasnieguši Krievijas tirgus mērogu. Austrumu kaimiņam tika piegādāti aptuveni 40% piena produkcijas tieši no Latvijas vai ar Lietuvas starpniecību. Tomēr Maira Dzelzkalēja-Burmistre uzskata, ka cerības vēl nav zaudētas.
"Statistika liecina, ka atklāti 13 jauni tirgi. Nesen mēģinājām tikt Ķīnas tirgū, taču atklājās, ka tas nav vieglākais tirgus. Mūsu mentalitātei tuvākas ir Skandināvijas valstis, Vācija, Kazahstāna, Uzbekistāna un Gruzija. Mums ir vienalga, uz kurieni sūtīt savu piena produkciju. Priecāsimies, ja mūsu produkcija būs pieprasīta un kādam iepatiksies," — viņa paskaidroja.
Atkal politika
2015. gada vasarā Krievijas lauksaimniecības kontroles dienests (Rosseļhoznadzor) pasliktināja situāciju Latvijas pārtikas rūpniecībā, papildinot bloķēto produktu sarakstu ar zivju konserviem. Sākotnēji šprotes nebija iekļautas Krievijas sankciju produktu sarakstā, un vietējie zivju pārstrādātāji atviegloti nopūtās. Pēc tam rubļa kurss būtiski kritās, samazinot ES pārtikas konkurētspēju. Vēlāk iejaucās arī Krievijas kontroles iestādes, kas pārbaudīja vairākus Latvijas uzņēmumus un konstatēja apstākļus, kuru rezultātā zivju konservos palielinās benzopirēna saturs.
Paši konservi netika pārbaudīti, taču atbildīgās personas no Latvijas puses norādīja, ka tā ir normāla prakse. Agrāk šāda rakstura problēmas uzņēmumos tika novērstas, netraucējot eksportu, taču šoreiz Rosseļhoznadzor nolēma apturēt Latvijas šprotu piegādi Krievijā. Tiesa, tas nenotiek pirmo reizi.
"Krievija jau vairākkārt aizliegusi produktu importu no Latvijas: 1996., 2008. un 2009. gadā. Tagad darbojas ceturtais un piektais Krievijas embargo attiecībā pret Latviju. Pašlaik Krievijas zivsaimniecībā ieguldīti līdzekļi, lai sekmētu konservu ražošanu un segtu no Latvijas ievestās produkcijas daļu," — Sputnik paskaidroja Zivsaimnieku asociācijas vadītājs Inārijs Voits.
Šoreiz drāmas fonā ir vispārēja attiecību pasliktināšanās un sankciju karš. Zemkopības ministrija burtiski nezina, kam palīdzēt vispirms. Rezultātā zvejnieki un piensaimnieki sāka meklēt izeju patstāvīgi.
"Latvijas zivju pārstrādātāji agrāk dzīvoja kā mātes klēpī — Krievija pirka ļoti daudz produkcijas, un viņi īpaši ne par ko nerūpējas – ražoja konservus un sūtīja tos uz Krieviju, — stāstīja eksperts. — Maijā es iesniegšu projektu par saldēšanas noliktavas celtniecību zivju produkcijas glabāšanai Ventspils brīvostas ekonomiskajā zonā. Esmu noslēdzis līgumu par zemes nomu uz 45 gadiem. Tādējādi es sagatavoju zvejniekus nākotnei. Mēs varam ne tikai pārdot svaigas zivis, bet arī paši tās apstrādāt un piegādāt visā pasaulē. Paši zvejnieki jau iegulda naudu zivju pārstrādē – uzstādītas iekārtas zivju sālīšanai, noslēgti līgumi par produkcijas piegādi Ukrainā, Moldovā un citās valstīs. Esam sākuši noformēt MRC sertifikātu mūsu ķilavām, jo Eiropa to pieprasa. Kad mēs to noformēsim, būsim pirmā Baltijas valsts, kas to saņēmusi. Tātad Eiropas valstis pirks mūsu ķilavas pārtikai, nevis zivju miltu ražošanai."
Tuvākajā laikā Rosseļhoznadzora pārstāvji ieradīsies Latvijā, lai pārbaudītu uzņēmumus, kuros esot atrasti pārkāpumi. Iespējams, tiks atcelti ierobežojumi šprotu importam. Tomēr Latvijā tam netic.
"Tas viss ir izdomāts. Tā ir liela un rupja politika. Tas būs parasts Rosseļhoznadzora komandējums. Pozitīva lēmuma nebūs. Mūsu produkcija vēl guļ noliktavās Krievijā. Kamēr tā nebūs pilnīgi izpirkta, kamēr Krievija nesajutīs, ka Kaļiņingrada, kas ražo šprotes visai valstij, nevar apgādāt visu tirgu, un politiķi nesaņems atbilstošus signālus, nav vērts gaidīt kādu pozitīvu risinājumu. Kamēr mūsu produkcija atrodas noliktavās, nevis veikalu plauktos, nekāda pozitīva lēmuma nebūs. Tas ir loģiski. Tā ir bijis vienmēr, tā būs arī turpmāk", — uzskata Zivsaimnieku asociācijas vadītājs.
Arī konservu ražotāji ir nolēmuši pārorientēties pēc zvejnieku piemēra. Līdz šim aptuveni puse konservu tika eksportēti uz Krieviju, pārējie — uz 43 valstīm. Taču situācija mainās, vairākas valstis nevēlas sadarboties ar Latvijas ražotājiem un ielaist tos savā tirgū. Spilgts piemērs — Brazīlija, kuras tirgū vietējie pārstrādātāji nevar iekļūt, taču ir arī pozitīvi piemēri.
"Latvijas šprotes jau ilgu laiku tiek eksportētas uz Ameriku un Kanādu, taču eksports nav liels, un ar to nodarbojas tikai pāris uzņēmumi, jo tam ir vajadzīgi sertifikāti, un to saņemšanas process ir dārgs un aizņem gandrīz divus gadus. Daži Latvijas uzņēmumi jau ir saņēmuši sertifikātus un piegādā savu produkciju uz Japānu, četriem uzņēmumiem ir sertifikāti, kas dod iespēju strādāt Ķīnas tirgū," — norādīja Inārijs Voits.
