Publika Kazahstānas stepē celto kosmodromu redz tikai dažas minūtes, kad televīzijā tiek translēts starts. Žurnālistam Aleksandram Svjazinam palaimējās pabūt Baikonurā ikdienā.
Pavasaris
Bija agrs pavasaris, stepē vietumis vēl gulēja sniegs. Reiz šo stepes gaisu pilnu krūti ieelpoja Jurijs Gagarins un iesaucās: "Braucam."
Tādā pašā aprīļa dienā 30 gadus pēc Gagarina varoņdarba Baikonurā ieradās augsti stāvoša padomju valsts amatpersona (tagad viņš ieņem republikas prezidenta posteni).
Pa ceļam starp montāžas un izmēģinājumu korpusiem ierēdņa limuzīns un viņa svīta apstājās pie dzelzceļa pārbrauktuves. Patiesībā pārbrauktuves nemaz nebija, tikai pāri asfaltētai joslai bija izvilktas sliedes, pa kurām dažkārt tika pārvadātas raķetes vai to detaļas.
Kortežs apstājās pie lokomotīves. Mašīnists pavērās uz apmeklētājiem, pamāja un padeva lokomotīvi atpakaļgaitā, atbrīvojot ceļu priekšniecībai. Mūsu mašīnā kāds ieteicās, ka mašīnists ir pelnījis apbalvojumu.
Tajā pašā vakarā valstsvīrs pirmo reizi pats savām acīm ieraudzīja raķetes startu.
Kosmosa raķetes starts ir neaizmirstams. Zeme dreb un trīc, un debesīs šajā mirklī iedegas vēl viena saule.
Tolaik bija traki laiki, un kosmodroma liktenis karājās mata galā. Pēc dažām dienām kļuva skaidrs, ka Baikonurs finansējumu saņems un pēc Gagarina debesīs pacelsies vēl daudzas raķetes.
Par lokomotīves mašīnistu, kurš deva ceļu valstsvīram zināms ir tikai tas, ka viņš saņēma pateicību un līdz pensijai vadāja ar savu lokomotīvi kosmosa raķešu detaļas.
Vasara
Stāsta, ka starta laikā augstajā temperatūrā pat betons kūst. Taču cilvēks, kurš pabijis Kizilordas stepē augustā, var droši apgalvot, ka betons kūst ne tikai brīdī, kad sadeg raķešu degviela, – to spēj pieveikt arī nežēlīgā saule. Gaisa temperatūra ir tik augsta, ka kosmodromā tiek ieviests īpašs režīms. Milzīgajos cehos bez apstājas strādā kondicionētāji. Cilvēki visiem spēkiem sargā vēsumu – kosmiskā nozare bez tā patiešām neizdzīvos.
Augsti stāvošu valstsvīru delegācija no Krievijas Baikonurā ieradās augustā – bija jāparaksta svarīgi dokumenti. Ekskursijas? Kādas ekskursijas, ja ārā ir +50!
"Šeit dzīvot nav iespējams. Ne velti kosmodroms tika uzcelts šeit," – atzina viens no delegācijas locekļiem.
Dienā parakstīja dokumentus, vakarā startēja kosmosa kuģis. Augstā temperatūra pārvērta stepi par sakaisušu pannu, no kuras cēlās gaisa strūklas, izkropļojot apkārtējo telpu. Pat raķete no skata laukuma izskatījās izliekta. Tomēr viss beidzās labi.
Tūlīt pēc starta Baikonurā iestājās rēns vakars.
Ziema
"Situācija Baikonurā ir kritiska, brauciet," – nokomandēja balss telefona klausulē. Kā? Baikonurā ir īpašs režīms, bez caurlaides tur nokļūt neizdosies.
Informācija bija saraustīta. Kosmodromam draudēja krīze. Sadumpojās celtnieku bataljons. Klīda baumas, ka kareivji piekauj virsniekus un dedzina kazarmas. Pastāvot risks, ka iespējams uzbrukums Ļeņinskai.
Tika pieņemts lēmums lidot uz Kizilordu, bet tālāk… Kā nu izdosies. Jak-40 pacēlās gaisā. Lidmašīnā gandrīz visi bija karavīri un izrādījās, ka Kizilordā lidmašīna saņems degvielu, izsēdinās civiliedzivotājus un dosies uz lidostu Kraiņij, tātad – uz Baikonuru.
Jau gaisā kaimiņš ar majora zvaigznītēm izvilka konjaku.
– Gribi?
– Gribu. Jūs lidojat uz Baikonuru?
– Jā. Darbs gaida.
– Es arī. Es esmu žurnālists, un nezinu, kā tur tikt – Kizilordā taču izsēdinās.
– Neizsēdinās, mēs tevi bagāžniekā paslēpsim!
Tālāko ceļu patiešām pavadīju bagāžas nodalījumā starp somām un dažādām lidmašīnas detaļām.
Bija februāris. Auksts, sniegots un vējains. Stepe bija izsalusi, un puskažokos satuntuļojušies apsargi caurlaides punktā ātri palaida garām autobusu ar caurlaidi – nevar būt, ka tādā būtu svešinieki.
Tolaik izdevās lauzt informācijas blokādi. Kļuva saprotams, kāpēc virsnieks noticēja un palīdzēja vienkāršam, tik tikko pazīstamam žurnālistam.
Situācija kosmodromā patiešām bija bīstama, un Ļeņinskas iedzīvotāji gribēja, lai šo informāciju padzirdētu ierēdņi Maskavā un Almatā.
Protams, vajadzētu gan atvainoties kosmodroma preses dienestam par nesankcionēto ielaušanos Baikonurā, lai arī šī atvainošanās būs krietni nosebojusies. Tomēr jāpiebilst, ka arī komendantūra rīkojās stingri – stundas laikā žurnālisti tika deportēti no slepenās teritorijas. Kravas lidmašīnā devāmies, "kur acis rāda".
