RĪGA, 31. marts — Sputnik, Jevgēņijs Leškovskis. Baltijas jūras dibenā paslēpti visdažādākie kuģi: sākot no vikingu drakariem un Hanzas kogēm līdz pat Otrā pasaules kara laiku kreiseriem. Vienmēr daudzi ir vēlējušies ienirt pie nogrimušajiem objektiem, lai "pieskartos jūras noslēpumiem". Sergejs Semjonovs un viņa brālis Dmitrijs arī ir aizrāvušies ar kuģu meklējumiem – viņi tos meklē un sarakstās ar arhīviem no visas pasaules, lai identificētu nogrimušos objektus. Brāļu mērķis – panākt, lai "kuģis ierunātos", jo tas klusē, kamēr par to nav nekādas informācijas.
Klubs "Poseidons" ir identificējis vairāk nekā desmit kuģus un uzzinājis to vēsturi no brīža, kad tas nolaists ūdenī līdz bojāejas dienai: kādas kravas vestas, kāpēc kuģis gājis bojā, kas bijuši tā komandas locekļi. Nereti kuģa indentifikācija kopš tā atrašas brīža jūras dzīlēs (pamēģini vien atrast!) – ilgst vairākus gadus.
Jūras dibena izpēte – viens metrs pēc otra
Bieži vien akvalangistiem palīdzēja arī kurzemnieku zvejnieki – viņi stāstīja par vietām, kur bieži gadās saplēst tīklus. Kad aptuvenās koordinātas bija noskaidrotas, akvalangisti rakstīja arhīviem un pētīja dokumentālo literatūru ar jūras kauju aprakstiem. Tiklīdz kaut kas noskaidrojās, sākās "jūras dibena iztaustīšana" ar modernu hidrolokatoru palīdzību.
Slavenais ūdenslīdējs Deniss Lapins no Ventspils ilgus gadus meklēja Pirmā pasaules kara laikā nogrimušo 110 metrus garo vācu kreiseri Bremen. Viņš atrada kuģi iepretim Ventspilij! Bremen devās uz Rīgu, taču sadūrās ar mīnu. Tas pats gaidīja arī vairākus kuģus, kas kreiseri pavadīja. Vispirms Deniss atrada vienu no pavadoņiem, bet pēc tam – arī pašu Bremen. Viņš sarakstījās ar arhīviem Eiropā un ilgas stundas pavadīja jūras dzīlēs, pārmeklējot vienu metru pēc otra…
"Enigmas" smadzenes
Ūdenslīdējiem izdevies atklāt arī kuģa Nordmark vēsturi. Viņi atrada kuģi, pateicoties koordinātām, ko sameklēja akvalangists Sergejs Zavadskis. Nordmark stāvēja dzīlēs uz kīļa: pakaļgals iegrimis, centrālā daļa mašīntelpas zonā uzspridzināta, kabīne sprādzienā norauta, priekšgalā – gliemežvākiem apaudzis lielgabals. Vēlāk Vadims Buharins atrada zvanu ar uzrakstu Nordmark un pacēla to no jūras dibena.
Draugi pieprasīja informāciju vairākos arhīvos, tostarp arī Vācijā, un saņēma kuģa rasējumus. Viņi uzzināja par Nordmark visu iespējamo, pat komandas locekļu vārdus un bojāejas iemeslus. Vēlāk Sergejs Semjonovs atrada kaut ko fantastiski vērtīgu – kārbu ar Trešā reiha lepnuma – šifru iekārtas "Enigma" rotoriem.
Rotori ir "Enigmas" smadzenes. Ārēji aparāts atgādināja rakstāmmašīnu. Tā darbības principa pamatā bija ievadāmā teksta simbolu nomaiņa saskaņā ar tabulu. Šifrēšanas mezgla lomu pildīja rotoru kombinācija. Aizsardzības sistēma paredzēja 2x10145 kodu variantus! Pats rotors izmantoja vienkāršu šifrēšanas tipu – "nomaiņas elementu". Piemēram, rakstāmmašīnas kontakts, kas atbildēja par burtu "E" varēja būt savienots ar burta "T" kontaktu otrā rotora malā. Taču, izmantojot vairākus rotorus (parasti tika izmantoti trīs rotori), kas pastāvīgi kustējās, šifrs pārvērtās par neiedomājamu mudžekli. To bija iespējams izlasīt tikai gadījumā, ja bija zinams, kāds rotoru komplekts bija "Enigmā" informācijas noraidīšanas brīdī…
Ja kuģis gāja bojā vai tika sagūstīts, kapteiņa pienākums bija iznīcināt "Enigmu". Nordmark kapteinis uzspridzināja "Enigmu", taču viņa kajītē Semjonovs atrada kārbiņu ar rotoru komplektu. Tas patiešām bija unikāls atradums!
Dzīlēs apstājas laiks
Ilgu laiku tika pētīta arī kuģa Shiffbek vēsture. Pašlaik tas guļ jūras dzīlēs netālu no Liepājas. Otrā pasaules kara gados to uzspridzināja mīna. Vācu transporta kuģis veda sliedes (laika, ūdens spiediena un straumju iespaidā tās tagad ir gluži kā mezglā sasietas!), lielgabalus, un mašīnpistoles.
Lielāko daļu kravas un ieročus vācieši tolaik pacēla no jūras dibenam taču Sergejs Zavadskis un "poseidonietis" Sergejs Koptilovs atrada kārbas ar Šveices pulksteņiem. Kareivjiem pienācās parasti kabatas pulksteņi, bet virsniekiem – slavenie Zenit, Minerva un Festa rokaspulksteņi. Semjonovam pat radās vēlme tos atjaunot un palaist – atdzīvināt jūras dzīles sastingušo laiku. Daudzus atradumus daiveri ir uzdāvinājuši Jūrmalas pilsētas muzejam: kuģu zvanus, stūres, pulksteņus un traukus.
Aizzīmogotā grāmata
Pašlaik Semjonovs raizējas par to, ka atradumi no Baltijas jūras vais nepapildinās muzeju ekspozīcijas, jūras vēsture paliks miglā tīta, un politiķi aizzīmogos tās lappuses.
"Valdība, apstiprinot Ministru kabineta noteikumus Nr. 117 no 2016. gada 1. marta " Niršanai ierobežotās teritorijas", pat nepapūlējās izprast lietas būtību: kas guļ jūras dibenā, kādi objekti, kur ir munīcija un kur nirt var droši," – paskaidroja Sergejs.
"Droši vien tā autori aprobežojās ar īsām konsultācijam ar Aizsardzības ministrijas pārstāvjiem un ņēma vērā avīžu rakstus ar vārdiem "munīcija", "mīnas", "dzīļu dārgumi". Un viss! Samērā nepatīkama ir arī vēl viena lieta. Kad 90. gadu sākumā šeit tikai veidojās bruņotie spēki, mēs apmācījām daudzus akvalangistus, kas dienēja tolaik jaunajā armijā. Nirām kopā ar viņiem līdz nogrimušajiem objektiem, stāstījām visu. Viņi to visu fiksēja, bet tagad palīdz politiķiem rakstīt šo te likumu.
Daivings politiķu uzraudzībā
"Sauszemes vēsturnieki" apgalvo, ka jūrā nogrimušie kuģi ir milzīgi vērtīgi. Kādā ziņā? Parādiet vismaz vienu oficiālu zemūdens vēsturnieku un arheologu. Tādu Latvijā nav. Kuģis kļūst vērtīgs tikai tad, ja noskaidrota tā vēsture visas Baltijas jūras vēstures kontekstā," – paskaidroja daiveris.
Daudzās valstīs niršana pie nogrimušajiem objektiem ienes lielu naudu, daivings kļūst par nopietnu iemeslu apmeklēt reģionu… Taču Latvijā niršanai ir atvērtas tikai dažas ne īpaši interesntas zonas, un par to apmeklēšanu nākas maksāt vērā ņemamu naudu.
Cilvēkam, kurš nolēmis ienirt, vispirms par 30 eiro jānopērk atļauja, kas paliek spēkā vienu nedēļu. Taču Baltijas jūrā laiks ir ļoti nenoturīgs. Piedevām jāņem vērā izdevumi par instruktoru, kurš pavada daiveri līdz objektam, par ekipējuma amortizāciju, gaisa iesūknēšanu balonos utt. Galu galā viena ieniršana izmaksās vairāk nekā 100 eiro, lēsa Semjonovs. Vārdu sakot, politiķi savu ir panākuši – neviens vairs jūrā nenirs. "Kāpēc viņi neaizliedza tikai nirt pie objektiem, kuros, iespējams, ir munīcija? Baltijas jūrā nirstu jau no 80. gadiem un nevaru atcerēties, ka daiveris būtu kaut reizi jūras dibenā uzsprādzis," – piezīmēja "poseidonietis".
