RĪGA, 26 marts — Sputnik. Vēl joprojām neesam atklājuši visus Rundāles pils noslēpumus, kur tika uzņemta britu filma "Karš un miers" pēc Ļeva Tolstoja romāna motīviem. Ar Rundāli saistītos kadrus noslēguma sērijās vēroja žurnālists-gids Vladimirs Dorofejevs.
Par pils atklājumiem, kas saistīti ar BBC filmas pirmo sēriju, Sputnik stāsta šeit >>
Par pils iemītnieku un filmas otrajā un trešajā sērijā uzņemto varoņu likteņu pavērsienu paralēlēm lasiet šeit >>
Ceturtā sērija no jauna sākas Rundāles pilī. Māte-grāfiene, gudrības un visas dzimtas labklājības avots, mierina Natašu.
Vienlaikus vecais kņazs Bolkonskis savā savrupmājā izsaka dēlam prasību: gadu ilga šķiršanās no līgavas. Kāzas notiks tikai tad, ja viņa šo pārbaudījumu izturēs.
Ja jums šķiet, ka prasība ir pārāk stingra, jūs neko nezināt par Rundāles pils leģendām. Stāsta, ka imperatore Jekaterina II esot tā mīlējusi savu pēdējo favorītu Platonu Zubovu (vienu no Rundāles saimniekiem), ka likusi viņam zvērēt: pēc viņas nāves viņam vairs nebūs nevienas mīļākās.
Grāfs Zubovs turējās desmit gadus, taču pēc tam nolēma iztrakoties. Visas viņa mīļākās mocīja murgi: baisos sapņos pie viņām nāca saniknotā imperatore un pavēlēja aizmirst mīļāko. Tikai vienai drosmīgai meitenei izdevās saņemties un pretoties karaliskajam spokam. Kad Zubovs šo meiteni apprecēja, imperatores gars ķērās pie paša zvēresta pārkāpēja. Veselu gadu viņa mocīja sapņos bijušo mīļāko, cerēdama, ka viņš atteiksies no mīļotās. Jekaterinai II neizdevās izšķirt pāri, un viņa nonāvēja Zubovu.
Ko tur lai saka – gadu ilga atšķirtība ir tīrais sīkums salīdzinājumā ar murgiem, kas moka ik nakti veselu gadu. Stāsta, ka imperatores gars vēl šobaltdien pastaigājas pa pils zālēm un bargi soda mīlētājus, kas nav turējuši vārdu.
Kinematogrāfa noslēpumainā topogrāfija
Filmas nākamā aina – Natašas tikšanās ar kņazu Andreju – šķitīs amizanta tiem, kas labi pārzina telpu izvietojumu Rundāles pilī. Viņi tiekas salonā ar holandiešu meistaru gleznām (filmas veidotāji to pārvērstuši par Rostovu muzikālo salonu).
Nataša dzird pakavu dimdus un pieskrien pie loga: piebraucis Bolkonskis. Viņa skrien pie mātes, kas atrodas telpā līdzās salonam, un šeit vērīgs skatītājs saprot, ka Nataša izskrien no citas istabas, kuras sienas rotā pavisam citas gleznas – tas ir pils itāļu salons.
"Kņazs Andrejs Bolkonskis," – paziņo sulaiņi, un mūsu varonis ienāk Rundāles pils valdoņu zālē. Pie tās sienām – valdnieku portreti, kam īpaši pateicīgs bija hercogs Bīrons.Kņazs Andrejs un Nataša paliek vieni hercoga kabinetā. Bolkonskis piedāvā Natašai roku un sirdi, taču piebilst, ka, saskaņā ar tēva prasību, kāzas dzert viņi varēšot tikai pēc gada.
Visa Rostovu ģimene kopā ar Bezuhovu iznāk atvadīties no kņaza Andreja. Viņi atvadās pils spārnā.
Nākamie Rundāles pils kadri redzami tikai nākamās sērijas vidū: Napoleons ir iebrucis Krievijā, Annas Šēreras salona viesi ir noraizējušies: Francijas imperators ir ieņēmis Smoļensku un dodas uz Maskavu.
"Vai patiešām Smoļenska ir ugunī, un Napoleons dodas uz Maskavu? Kņaz Vasilij?" – pieredzējusī intrigante ir satraukta. Visi viņas viesi taču apgalvoja, ka krievu armija sakaus Napoloeonu. Ko nu?
Kņazs Vasilijs ir piedzīvojis galminieks un cenšas mazināt patiesās briesmas: "Nu ko jūs, ienaidnieks ir tālu no Maskavas. Un Maskava ir tālu no Pēterburgas."
"Ko viņi ar mums izdarīs? Nocirtīs galvas?" – vaicā Šērera.
"Protams, ne! Napoleons ir cēlsirdīgs, — kņazs ir noskaņots pozitīvi. – Taču nenāktu par ļaunu pamācīties franču valodu."
Patiesi, galmā kopš tiem laikiem tikpat kā nekas nav mainījies!
Nākamā aina: Elena ar imperatoru savā guļamistabā – hercogienes buduārā. Mīļākie ērti iekārtojušies uz hercogienes nelielās sofas, un tie, kam tā palikusi atmiņā pēc pastaigas pa pili, par to var tikai pabrīnīties.
Tēvija vai brīvība?
Noslēgumā gribētos piebilst dažus vārdus, kas ar Rundāli nav tieši saistīti. Par to, kā angļi izprot Krieviju.
Filmas pirmās sērijas sākumā jūtama Napoleona ēna, kas apdraud visu Eiropu. Aizkadrā balss: "1805. gads. Napoleona vadītā franču armija ir iebrukusi Austrijā. Napoleons dodas tālāk uz austrumiem. Krievija apvienojas ar Austriju, lai pretotos uzbrukumam. Tā Krievija iesaistījās karā, kas mainīs Krieviju uz visiem laikiem."
Droši vien šis karš patiešām lika Krievijai mainīties – tas būtiski piebremzēja valsts attīstību, taču dāvāja Krievijai nacionālo lepnumu, sava spēka un varenības apziņu. Uz vairākiem gadu desmitiem Krievija vēl saglabājās dzimtbūšana, ko bija iecerējis atcelt imperators Aleksandrs I.
Krievu tauta noraidīja Napoleona piedāvātās brīvības, lai arī imperators atcēla dzimtbūšanu sagrābtajās zemēs. Tie "nepareizie" krievi nemaz neilgojās pēc brīvības un veselā saprāta. Tēvijas un cara vārdā viņi mira, pārkāpa likumus un veica varoņdarbus.
Kopš 1935. gada Rīgas centrā stav Latvijas galvenais piemineklis — Brīvības piemineklis. Piecus gadus to būvēja, diskutēja presē par to, ko rakstīt uz postamenta, kādā secībā likt vārdus "brīvība" un "tēvzeme".
Kas varētu būt svarīgāks jaunajai Latvijas Republikai? Nav brīvības bez tēvzemes, vai nav tēvzemes bez brīvības? Es neesmu brīvs, dzīvojot bez dzimtenes, vai es nejūtu dzimteni, kā savu tēvzemi, ja es neesmu brīvs? Tie ir svarīgākie argumenti. Piecus gadus strīdējās, līdz uzrakstīja tā, kā redzams šodien.
Rīgas gidi bieži jautā tūristiem: kuru no šiem vārdiem jūs liktu pirmajā vietā? Kas jums šķiet svarīgāks?
Atbildes ir dažādas. Eiropieši visbiežāk izvēlas "brīvību". Tāpat – Eiropas stilā – atbild arī Maskavas un Sanktpēterburgas iedzīvotāji.
Taču gandrīz visi krievi no provinces atbild — "tēvija". Manuprāt, to nesaprata Napoleons. Galu galā tas viņu pazudināja. Šķiet, arī mūsdienās to saprot tikai retais.
Redakcija pateicas par atbalstu mākslas zinātnieces Jeļenas Forstes vēsturisko tērpu rekonstrukcijas grupai un Rundāles pils vadībai.
