RĪGA, 20. marts — Sputnik, Jevgēņijs Leškovskis. Tagad latviešu sirreālists Seržs Sunne Rīgu apciemo tikai retumis – lai sagatavotu izstādi vai tiktos ar draugiem. Lielākā daļa darbu, ko viņš atvedis uz izstādi, tapuši jau Seržas jaunajās mājās – ciemā netālu no Seņežas Pleskavas apgabalā. Daudzi Rīgā, padzirdot par viņa lēmumu, nevar ne nobrīnīties. Traks vai palicis – braukt uz laukiem Krievijā! Seržs aukstasinīgi skaidro, ka Sebeža nav nekāds nostūris. Tā ir skaista pilsēta, un Zinovijs Gerds par to reiz teicis: "Esmu dzimis debešķīgā vietā uz zemes."
"Bieži šķiet, ka esmu pārvācies uz pasaku," – tiekoties stāsta Seržs.
Jā, tagad jau viņš labprāt stāsta par braucienu. Kad gatavojās pārvākties, cieta klusu. Negribēja, lai uzdod jautājumus. Viņš vienkārši pazuda. Pēc tam tīmeklī parādījās fotogrāfija, kurā bija redzams Seržs uz dzelzceļa sliedēm, ar parakstu "Ceļā uz Krieviju". Viss bija skaidrs.
"Laukos meklēju dvēseles harmoniju, un jau esmu pavisam tuvu. Pie viena gatavojos iesniegt dokumentus Krievijas pilsonības saņemšanai. Mana sieva Ļena ir Krievijas pilsone," – stāsta mākslinieks.
Malkas skaldīšana un gleznošana
Seržs uzskata sevi par Hansa Rūdolfa Gīgera un Edvarda Munkas sekotāju. Tagad šis eiropeiski situētais mākslinieks skalda malku ciemā.
"Izrādījās, man ļoti patīk skaldīt malku! – smejas Seržs. – Speciāli pasūtu neskaldītas maldas kravu, lai neatņemtu sev baudu. Pie darba nelaižu ne sievastēvu, ne vecāko dēlu."
— Atceros, kā jutos, kas pirmo reizi aizbraucām uz laukiem. Gluži kā kino vai iemīļotā bērnības grāmatā. Kopā ar sievu un bērniem stāvam uz lauku ceļa. Priekšā – zaļš pakalns (tas notika augustā), un ceļš vijas pa tā nogāzi kā mīksta lente. Zied kaut kādas lielas un spilgtas puķes, dzied putni. Daudz dažādu skaņu. Un ļoti, ļoti daudz saules.
Vēl kilometru gājām līdz ciemam – zem zilām debesīm un mākoņiem. Apbus ceļam – jaukas mājiņas, iekopti dārzi. Dzīve. Īsta! Iedomājies tikai: no rīta mosties dzelzbetona kastē asfaltētajā Purvcienā, kur virs galvas mūžīgais vadu tīkls. Augstāk vīd tikai slapja betona krāsas debess. Šeit es ieraudzīju zaļu zāli, putnus un mākoņus! Traks var palikt.
Pirmais iespaids vienmēr ir ļoti svarīgs! Kad kļūst smagi, atceros, ko šeit ieraudzīju. Protams, galvassāpju bija daudz: pārvest iedzīvi, noformēt dokumentus (pārdot dzīvokli Rīgā un nopirkt māju pie Sebežas). Zini, pārdzīvojam. Tagad atskatoties, varu teikt, ka nebija nemaz tik grūti.
"Droši vien iegādāšos kazu…"
— Jā, bija arī lauku dzīves "nianses". Piemēram, atvainojiet, tualete pagalmā. Pa ceļam līdz tai jāpārvar nātres takas malā. Vasaras sākumā odi ēd dzīvu nost. Tev šķiet – īsti maitasgabali! Pēc tam, jūlija vidū parādās aklie dunduri, un tu ar mīlestību atceries odus. Pie "akleņiem" īsti pierast nevaru… Tie gan ir tīrie sīkumi, — piebilst Seržs.
No Eiropas atbraukušā mākslinieka dienas režīms ir tāds: viņš ceļas rītausmā, dzer tēju, divas stundas glezno darbnīcā (to Seržs iekārtoja kaimiņu mājā), pēc tam – rīta skrējiens. Rīgā Sunne nekad nemēdza skriet no rītiem, taču laukos pēkšņi iekārojies. Tagad viņš skrien pat ziemā – pa lauku ceļu cauri mežam. Piesprādzējis krosenēm gumijas radzes, lai neslīd, ieslēdz pleijeri, uzliek austiņas un skrien ambient mūzikas pavadījumā.
"Skrienu, paceļu galvu un skatos uz koku galotnēm. Šķiet, ka ceļš ved augšup, un es skrienu pa to džeza pavadījumā, — Seržs pārliecinoši lauž eiropiešu priekšstatus par tipisku lauku krievu – bārdainu veci, kas ausaini nēsā pat vasarā, un velk striķī govi. – Govs gan mums nav. Mums ar sievu stāstīja, ka govi turēt ir grūti. Cūkas es negribu – nevarēšu nokaut. Tātad atliek tikai kaza – lai piens būtu.
— Baidījos, ka iegrimšu ikdienā un nevarēšu gleznot. Izrādījās – velti. Bieži tā gadās: gleznoju, pēc tam kaut ko laboju (laukos vienmēr darbu ir daudz), pēc tam no jauna ņemu rokās otu. Stresa ir ļoti maz. Esmu pat atmetis smēķēšanu. Nekad nebūtu noticējis, ka tas iespējams – pīpēju trīsdesmit gadus. Pašlaik iztieku ar elektronisko cigareti, taču drīz metīšu pie malas arī to. Dīvains laucinieks – ar elektronisko cigareti staigā pa vagām, un apkārt dūc dunduri. Nav harmonijas.
Ja kādam radušās domas par piedzērušu vīreli ar papirosu zobos uz lieveņa – tās ir pilnīgas muļķības. Pie mums tur gandrīz neviens nepīpē. Un piedzērušie… ne reizi neesmu nevienu redzējis. Jā, svētkos mājās cilvēki var iedzert vienu otru glāzīti. Ne vairāk. Citādi ar saimniecību galā netiksi. Laikā starp "plostiem"? Nesmīdiniet!
Depresijas nav
— Lauzīšu vēl vienu stereotipu par to, ka ciemi izmirstot. Pie mums dzīvo daudzi jaunieši, ne tikai vecmāmiņas un vectētiņi vien. Mans kaimiņš ir pārvācies no pilsētas uz laukiem. No otras puses, ģimene pārvācās pavisam nesen. Bērnu pie mums ir daudz. Nav nekādas depresijas.
Kādu laiku Sebežas un kaimiņu ciema iedzīvotāji bieži jautāja Seržam: kā tur klājas, Eiropā? Un viņš brīnījies, cik maz patiesībā viņi ir dzirdējuši par Eiropu.
— Stāstu par to, cik lielas Eiropā algas, kā slēdz krievu skolas, kā bērnus apdraud juvenālā justīcija, cik lieli ir rēķini par komunalajiem pakalpojumiem, kādi likumi tiek pieņemti. Uz mani skatās un netic… Jā, ciemā mani uzņēma jauki. Nekad neesmu dzirdējis nevienu sakām: sabraukuši te! Atceros, cik jocīgi bija.
"Pirmajās dienās ar jaunajiem iedzīvotājiem atnācis iepazīties robežsargs (tā klājas, jo mūsu ciems ir pierobežas zonā). Es viņam pajautāju, vai šeit ir droši? Viņš nopietni nopētīja mani un attrauca: "Dzīvojiet droši, tepat stāv tanku divīzija…" – stāsta Seržs.
— Sieva Ļena pēc pilsētas ikdienas laukos iejutās labi, bērni, Svjatoslavs un Miroslavs – vēl ātrāk. Jaunākajam, kurš nākamgad sāks iet skola, šeit patīk it viss: draudzējas ar lauku meitenēm, ir sācis zīmēt. Ļena viņu ir iemācījusi rakstīt, lasīt un skaitīt. Vecākais mācās jau vecākajās klasēs. Izrādījās, ka Krievijā skolu programma ir daudz sarežģītāka nekā Latvijā! Kad sāka iet skolā šeit, viņš nopriecājās par to, ka visi priekšmeti tiek pasniegti krievu valodā, taču sākumā atzīmes nebija īpaši labas. Tikai gada beigās viņš "savācās" un pat saņēma diplomu.
"Kaķenes Murka, Māte, Puša un Rusja, ko atvedām no Rīgas, šeit ir laimīgas. Protams, bija grūti viņas atvest, nācās iztērēt kaudzi naudas dokumentiem un Eiropas standarta pasēm. Lauku kaķi ir sajūsmā par kaķenītēm no Eiropas. Tagad pie mums dzīvo jau astoņi kaķi. Abi ar sievu skraidām pa ciemu un izdalām kaķēnus… Vārdu sakot, dzīvot krievu ciemā ir daudz jautrāk nekā Eiropas valsts galvaspilsētā," – stāsta kadreizējais rīdzinieks.
