RIGA, 17. marts — Sputnik, Jevgēņijs Leškovskis. Latvijā ražošana ir iekļuvusi "riskantā biznesa" kategorijā – to izraisījuši pastāvīgi augošie nodokļi un valsts nevēlēšanās veidot apstākļus biznesa attīstībai. Uzņēmuma "Dzintars" valdes priekšsēdētājs, ekonomikas doktors Iļja Gerčikovs uzskata, ka ne vien mazajā Latvijā, bet arī citās ES valstīs ražošanas uzņēmumiem klājas arvien smagāk. Tas ir daiļrunīgs fakts, jo uzņēmums ir viens no nedaudzajiem valstī, kam izdevies saglabāt ražotni un pat neiztirgot zīmolu rietumu koncerniem, turklāt uzņēmuma produkcija ir pazīstama daudzās valstīs. Bet ko iesākt mazāk pazīstamiem, mazāk stabiliem uzņēmumiem?
ES ir preču pārprodukcija
"Jautājums par to, kā ražotājam klājas Latvijā, nav īsti pareizs," – stāsta Iļja Gerčikovs. – "Jājautā ir par to, kā ražotājam klājas ES un visā pasaulē. ES ir lielu un spēcīgu valstu savienība, kas pēc tam sāka piesaistīt citas valstis — lēta darbaspēka donorus un "grandu"produkcijas pircējus."
"Pārprodukcija pašlaik ir milzīga! Tirgus visā pasaulē ir pārsātināts. Nav grūti iedomāties, kā šajā pasaulē klājas ražotājam no nelielas valsts, kas savas preces eksportē. Pelna ne tikai ražotāji, bet arī bankas un tirgotāji," – viņš skaidro.
Valdībai ir jāveido apstākļi biznesa attīstībai, jādod iespējas saglabāt savus zīmolus un radīt darba vietas. "Taču pie mums visu nosaka lielie tirdzniecības tīkli un supermārketi, kas nomāc vietējos ražotājus. Pašlaik ES sarūk mazo firmas veikalu skaits, toties arvien vairāk slejas super- un hipermārketi. Jo aktīvāk uzņēmumi ar savām precēm izvēlas to "super" un "hiper" pajumti, jo sliktāk klājas pašiem ražotājiem," – uzskata ekonomikas doktors.
Viņš stāsta, ka ir izdarījis visu iespējamo, lai pieaugtu nelielo "Dzintara" veikalu skaits. Tagad, pateicoties saviem tirdzniecības punktiem, uzņēmums pats regulē savas produkcijas cenas, atbild par kvalitāti un sazinās ar pircējiem.
"Tirgus – tie ir pircēji, taču valsts kopš 90. gadu sākuma ir zaudējusi miljonu iedzīvotāju," – rēķina Gerčikovs. – Pēc iestāšanās ES kļuva vēl ļaunāk, jo turp devās arī Lietuvas, Igaunijas un citu valstu iedzīvotāji."
"Jums šķiet, ka valstij vajadzētu finansiāli palīdzēt ražotājiem? Liecieties nu mierā! Pie mums budžetu jau kuro gadu neizdodas savākt, kur tad ņemt naudu subsīdijām?" – viņš piebilst.
Izlauzt logu – ārā no Eiropas
"Ražotājs cenšas iziet citā tirgū, ja vien viņam, protams, ir iespēja. Tā nu ir sagadījies, ka Dzintara produkcija jau sen ir cieņā. Mums bija svarīgi noturēties, nepazaudēt kvalitāti. Pašlaik kosmētisko līdzekļu nozare visā pasaulē ir nonākusi strupceļā. Es runāju par lielākajiem un populārākajiem zīmoliem. Savulaik viņi sāka ekonomijas labad aizvietot dabiskos ingredientus ar sintētiskajiem. Pēc astoņus gadus ilgas kosmētikas lietošanas cilvēki ir sākuši manīt: āda kļūst sausāka, atgādina pergamentu. Mēs vēl joprojām strādājam ar dabiskajiem komponentiem: nav silikona, toties ir dabiskās eļļas un citi nekaitīgi elementi," – stāsta uzņēmuma vadītājs.
Pašlaik mums nākas strauji pāriet uz citiem tirgiem, un visur mūs pārbauda – gan Saūda Arābijā un Ķīnā, gan daudzās citās valstīs. Ir ļoti grūti nokļūt so valstu tirgū… Viens no iemesliem, kāpēc Latvijā gūstam labu peļņu, ir tas, ka mums nav vidutāju starp fabriku un pircēju. Mēs iztiekam bez milzīga uzcenojuma.
Taču valsts varētu atbalstīt vismaz fermerus, lai viņiem rastos iespēja realizēt produkciju bez supermārketu starpniecības. Rezultātā produkcijas cenas būtu zemākas, taču fermeri gūtu normālu peļņu. Reiz pēc manas iniciatīvas tika izstrādāta vesela programma, kas ļautu palīdzēt fermeriem kooperēties un vienoties ar pašvaldībām, piemēram, par lētākām tirdzniecības vietām tirgū vai citviet.
Valsts atbalsts varētu nākt cauri banku sektoram – kā pieejami kredīti ražotājiem. Taču valsts bankas ir iznīcinātas. Atlikušas tikai komercbankas, kas kredītus vairs nedod nevienam, jo baidās. Pat "Dzintaru" bankas ir iekļāvušas "riskantu ražotņu" kategorijā. Mūsu ražošanas sektorā krīzes nav, preces tiek izpirktas ātri – spēj tik ražot. Taču man nav iespējas paņemt kredītu, lai nopirktu to, no kā tās preces ražot. Vajadzīgos ingredientus mums nākas pirkt dažādākajos pasaules reģionos – Indijā, Ķīnā, Latīņamerikas valstīs, Eiropā. No Latvijas nākušās izejvielas izmantojam pavisam maz – tikai dažus komponentus, — piezīmē Iļja Gerčikovs.
