Pārvācoties uz jaunām mājām, visvairāk biedē kaķa transportēšana. Mums tas bija nopietns pārbaudījums, jo mums bija divi kaķi. Stāsts par to, kā nolēmām pārcelties uz Rīgu, publicēts šeit.
Izlutinātie mājās sēdētāji agrāk uz ielas bijuši tikai pāris reizes – kad gājām pie veterināra. Šīs pāris reizes atmiņā palikušas uz ilgu laiku: runcim mašīnā sākas jūras slimība, histēriskā kaķene iekrīt katatoniskā stuporā. Viens auro, otra sastingusi kā līķītis. Gribas gaudot. Saplosīti autovadītāji un ārsti, saķēpāti sēdēkļi mašīnā, asinis un asaras, milzums vējā palaistu nervu šūnu — lūk, kas mūs gaida.
Kādā jaukā vasaras vakarā atgriezāmies mājās no Rīgas. Nekas nelika nojaust nelaimi. Ceļmalā pulcējās cilvēki, sieviete tur kaut ko rokās. Izrādās – kaķi sabraukusi automašīna, šoferis aizmucis. Ko darīt? Palīdziet! Mēs atkal iekritām! Vairākas nedēļas visi kopā ārstējām nabaga kaķi, taču atrast jaunas mājas neizdevās. Kaķu pulks pieauga.
Lai kaķu populācija līdz mūsu aizbraukšanas brīdim nepieaugtu vēl vairāk, nolēmām uz ielas apkārt neskatīties.
Ūsas, ķepas un aste – ar šiem dokumentiem nepietiek, lai mājas kaķis varētu brīvi pārvietoties pa pasauli. Izrādās, kaķiem dokumentu ir vairāk nekā cilvēkiem. Taču sāksim nu no paša sākuma. Vispirms ir jāsaņem visas potes un jānoformē veterinārās pases. Izvēlējāmies mazākās pretestības ceļu un izsaucām ārstu uz mājām: visus kaķus noķērām un sapotējām, un pēc dažām dienām, arī mājās, čipojām un noformējām pases.
Līdz prombraukšanai atlikusi nedēļa. Iespēju braukt ar mašīnu atmetām uzreiz, jo lidojums ilgst tikai pusotru stundu. Varbūt tiksim cauri ar vieglu izbīli?
Mums paveicās, mūsu kaķi reisā bija vienīgie. Taču… mums ir trīs kaķi. Galu galā nolēmām paņemt salonā kaķeni, bet puišus nodot bagāžā – tur viņiem abiem būs jautrāk.
Rezervējām biļetes. Operators sīki pastāstīja, kādi ir kompānijas noteikumi un atgādināja, ka viens pasažieris var vest līdzi ne vairāk kā divus dzīvniekus.
Piecas dienas līdz ceļojumam. Rajona Veterinārajā dienestā jāsaņem veterinārā apliecība, pie tam uzrādot dzīvniekus un to pases. Mums tas bija kā treniņa brauciens – sak, lai pierod pie pārcelšanās.
Izrādījās, ka mums vispirms jāpatrenējas, lai aizbrauktu pat uz Veterināro dienestu. Mēs visi bijām tik nervozi, ka ieradāmies nevis piecas, bet gan sešas dienas pirms izlidošanas. Nākamajā dienā mēs saņēmām apliecības, un nonācām pie finiša taisnes.
Izlidošanas diena. Visi pieci dzeram baldriāņus. Baldriāņi nelīdz. Braucam uz lidostu. Runcim jūras slimība, kaķene stuporā.
Lidosta, kontrole pie ieejas: krātiņi uz lentes, kaķi uz rokām cauri metāla detektoram. Pa vienam. Koferis. Kaķis. Vēl viens koferis. Vēl viens kaķis. Ka tik nesaskrāpē. Ka tik neaizbēg. Ka tik sastrēgumu neizveidotu. Nē, sastrēgums veidojas. Nu, ka tik nenoķēpāties.
Pie reģistrācijas laipnā darbiniece pārbauda visus dokumentus, stāsta, kur jāapmaksā papildu bagāža, un izsniedz mums A un C vietas. Mīļš paldies!
Divdesmit piekto reizi noskaidrojam, vai bagāžas nodalījumā dzīvniekiem tiešām ir apkure, un nododam puišus. Bārs, izeja, izlidošana, ielidošana.
Rīgas lidosta, ielidošanas zona. Negabarīta bagāžas izsniegšanas lodziņš: bagāžas vēl nav, taču "ņau" jau dzirdami: puiši ir atlidojuši.
Pie izejas mūs sagaida darbinieks, skenē čipus, pārbauda dokumentus. Vēl mazliet, un mēs visi esam mājās.
P.S. Kāda meitene sociālajā tīklā ieraudzīja mūsu video par kaķu ierašanos jaunajās mājās, un atrakstīja man – arī viņa gatavojas pārcelties uz Rīgu no Maskavas un vēlas atvest savus mīluļus. Tā nu viņa lūdza, lai pastāstu savus iespaidus. Šī vēstule kļuva par jaukas draudzības sākumu, un es sapratu, ka savu pieredzi vajadzētu pastāstīt arī citiem drosminiekiem, kas gatavojas pārvākties uz jaunajām mājām kopā ar saviem mīluļiem.
