Soču Olimpisko spēļu čempioni Jekaterina Bobrova un Semjons Jeļistratovs, pasaules čempions un rekordists Pāvels Kuližņikovs, tenisa zvaigzne Marija Šarapova… Šeit pieminēti tikai krievu sportisti, lai arī jau tagad zināmi aptuveni desmit sportisti no citām valstīm. Saraksts pastāvīgi papildinās. Visiem izrādījušās pozitīvas dopinga analīzes – organismā ir atrasts meldonijs (bijušās PSRS valstīs tā nosaukums ir "Mildronāts").
Sākotnēji preparāts paredzēts nevis sportistiem, bet gan sirds slimniekiem, taču galu galā kļuva par vienu no populārākajiem medikamentiem sportā jau padomju laikos – pat jaunieši to ēda veselām pakām. Stāsta, ka grūtajos 90. gados lētais mildronāts kļuvis gandrīz par vienīgo medikamentu, ko sev varējuši atļauties izirstošās valsts gruvešos nokļuvušie sportisti.
Kopš 2016. gada 1. janvāra meldonijs tiek uzskatīts par dopingu – Pasaules Antidopinga aģentūra (WADA) to iekļāvusi aizliegto preparātu sarakstā. Par to, kāpēc tā noticis, pašlaik viedokļi skan no visām pusēm, viens dīvaināks par otru: no farmaceitu karnitīna lobija līdz politiķu sazvērestībai pret Krieviju. Patiešām, WADA lēmums ir apstrīdams, taču pagaidām vienkāršāk būs, ja vērā ņemsim tikai aizliegumu.
Principā, Krievijas aprindās, vismaz sākumā, attieksme bija vienkārša: nu, ja jau aizliegts, tad aizliegts. Raksta autors pats rudenī vairāku Krievijas izlašu sapulcēs dzirdēja: "Kolēģi, liekam zāles pie malas!" Šķita, ka viss tiek kontrolēts – ar trim mēnešiem pilnīgi pietiek, lai organisms attīrītos. Man pat stāstīja, ka pietiekot ar mēnesi. Tātad tikai ieteikts pārtraukt lietot mildronātu novembra beigās, lai 1. janvārī ņemta analīze neuzrādītu mildronāta klātieni.
Tagad jūs saprotat, kāpēc pozitīvo rezultātu lavīna šokēja visus, lai arī analīzes tika ņemtas ne vien janvārī, bet arī februārī! Protams, krievu sportisti pat sirmā vecumā var būt naivi, taču par idiotiem saukt viņus gan nevajadzētu. Diezin vai viņi visi apzināti ķērās pie mildronāta pakas pēc 1. janvāra, turklāt vēl visi kopā, it kā būtu nolēmuši sēsties pie "krievu ruletes".
Acīmredzot, mūsu profesora izgudrojums ir viltīgs. Noskaidrojies, ka neviens nespēj pateikt, cik ilgs laiks nepieciešams, lai organisms izvadītu preparātu. Kur ņemt tādu informāciju? Nekādi pētījumi nav veikti – kāpēc tas būtu vajadzīgs, tas taču nav dopings! Teorētiski sportists varēja jau oktobrī beigt mildronāta kursu, taču februārī jutīgās iekārtas, kas tiek izmantotas mūsdienu dopinga kontrolei tomēr konstatējušas tā "pēdas".
Jā, tāda ir teorija, taču patiesībā mūs gaida ilga izmeklēšana. Cerēsim, ka sportistiem tā beigsies sekmīgi. Tas būtu muļķīgi – diskvalifikācija par preparātu, kas atrodams katras otrās ģimenes aptieciņā Krievijā.
Vienu secinājumu gan varam izdarīt: dopinga skandāls kārtējo reizi ir mainījis Krievijas sporta ministra Vitālija Ļeontjeviča Mutko amizanto palamu. Pēc uzvarām Sočos tautā viņu iesauca par "Medāliju Ļeontjeviču". Nācies dzirdēt, ka ministram iesauka patikusi, taču šaubos, vai viņš būs sajūsmā par "Meldoniju Ļeontjeviču". Lai nu tā kalpo par stimulu tālākajam darbam, kas ļautu atgūt agrāko "titulu".
