Svētku brīvdienās par godu Starptautiskajai sieviešu dienai Krievijā un Baltkrievijā klajā nāk dokumentālā filma "Prāta Vētra: Starp Krastiem ". Latvijas iedzīvotāji filmu varēja noskatīties jau pērnruden. Grupas līderis Renārs Kaupers intervijā Nacionālajam ziņu dienestam pastāstījis, cik daudzus arhīva ierakstus nācies noskatīties filmas veidošanas procesā, kurš Eirovīzijas atlases dalībnieks viņu pārsteidzis un kāpēc atšķiras vienas un tās pašas dziesmas saturs trīs valodās.
— Renār, sakiet, vai bija kadri, ko jūs vēlējāties iekļaut filmā, taču dažādu iemeslu dēļ tas neizdevās?
— Protams, tādu materiālu bija ļoti daudz, jo mūsu arhīvs aizņem gandrīz 80 stundas. To visu iekļaut vienā filmā nav iespējams un nav arī vajadzīgs. Manuprāt, filmas veidotāji materiālus izvēlējās ļoti pareizi un smalki komponēja nozīmīgākos momentus.
Es filmu pirmoreiz noskatījos tikai pirmizrādē Rīgā. Tā ir pārspējusi visas manas cerības. Filmā ir trīs galvenās sižeta līnijas: stāsts par mūsu albuma "7 Steps of Fresh Air" ierakstu, mūsu grupas vēsture un Latvijas vēsture. Manuprāt, visas šīs līnijas savijušās ļoti dabiski.
— Kāpēc jūs nolēmāt iekļaut filmā Latvijas vēstures sižeta līniju?
— Runa ir par to, ka Prāta Vētras vēsture sākās gandrīz vienlaikus ar jauno Latviju. Paralēle starp atdzimstošo valsti un nesen dzimušo muzikālo grupu bija ļoti interesanta. Turklāt mēs esam patriotiski noskaņoti puiši.
— Vai jums pašam patīk dokumentāls kino?
Lieta tāda, ka mūsdienu pasaule ir fragmentāra. Sociālie tīkli un internets sniedz lielu apjomu informācijas, taču lielākoties tā ir pavirša. Ne vienmēr atrodas laiks pievērsties kādai tēmai. Dokumentālā filma palīdz apkopot atsevišķus fragmentus vienotā sižetā.
— Ja par Prāta Vētru būtu uzņemta mākslas filma, kāds būtu tās žanrs?
— Uz jautājumu varu droši atbildēt, ka tā būs muzikālā komēdija – mūsu bundzinieks Kaspars jau ir uzrakstījis scenāriju. Filmas nosaukums būs "Mītaviešu neticamie piedzīvojumi". Mūsu dzimtā pilsēta agrāk tika dēvēta par Mītavu, un tās iedzīvotāji – par mītaviešiem.
Tas ir stāsts par neparastiem, jocīgiem un gudriem čaļiem. Tiesa, filmas darbība norisinās nevis mūsdienās, bet, teiksim, XVIII gadsimtā. Šie čaļi dzīvo savā Mītavā un izgudro visādas neiedomājamas lietas. Patiešām, tas ir jauks stāsts.
Bijām jau sākuši filmas veidošanu pēc šī scenārija, taču ir radušās finansiālas problēmas, un šī projekta realizāciju izlēmām pagaidām atlikt. Manuprāt gan vajadzētu novest to līdz galam!
— Nesen internetā parādījās seriāls "Vinyl" par Amerikas 70. gadu roka industriju. Vai jūs to skatījāties?
— Kopā ar visu grupu noskatījāmies pirmo sēriju, pārējo es pagaidām neesmu redzējis. Iepatikās tas, ka seriālā reālie fakti saplūst ar autora pieeju. Rokmūzikas un šovbiznesa vēsture vienmēr ir interesanta. Seriālā godīgi parādīts, kas notiek aiz kulisēm: cīņa par slavu, par grupām, par līgumiem.
Ne velti industrija tiek devēta par šovbiznesu: ir šovs, ko redz skatītāji, un ir bizness, kas ir slēpts no svešām acīm, tāpat kā dažnedažādi kārdinājumi. Seriālā tas viss ļoti labi redzams. Sevišķi interesanti ir tas, ka viens no seriāla autoriem ir Miks Džegers. Tu tici viņam uzreiz, jo viņš pats to visu izdzīvojis.
— Prāta Vētras bundzinieks Kaspars Roga piedalījās mūziķu atlasē, kuri šogad pārstāvēs Latviju Eirovīzijā.
— Kaspars ir Eirovīzijas žūrijas priekšsēdētājs. Man šķiet, viņi ir ļoti labi pastrādājuši. Varu teikt, ka visi mūziķi, kuri šogad izmēģināja savus spēkus, ir malači. Mēs ļoti aktīvi apspriedām visus konkursa dalībniekus no starptautiskās perspektīvas viedokļa.
— Vai starp konkursa dalībniekiem bija neparasti mūziķi, kuri atšķīrās no saviem konkurentiem?
— Neparasti bija tas, ka starp pretendentiem bija grupa, kas spēlē smago metālu. Protams, priekšnesumam viņi izvēlējās lirisku un melodisku dziesmu, taču tas ir smags, ļoti smags roks! Par šo grupu balsoja daudzi – ļoti interesanti!
Pateicoties tādai daudzveidībai, mākslinieku šovs bija spilgts. Galu galā uzvaru izcīnīja mūziķis Justs Sirmais. Viņam ir ļoti laba dziesma. Starp citu, to sacerējusi Aminata, dziedātāja, kura Latviju Eirovīzijā pārstāvēja pērn un ļoti veiksmīgi.
— Nesen jūs uzrakstījāt jaunu dziesmu trīs valodās uzreiz: latviski, krieviski un angliski. Krievu valodā tās nosaukums ir "Propusk". Vai bija grūti to adaptēt?
— Patiesībā versijas atšķiras, tas nav burtisks tulkojums. Piemēram, latviešu valodā šī dziesma saucas "Ziemu apēst", krievu valodā – "Пропуск", bet angļu valodā – Little Raindrops, un šajā variantā tur par ziemu vispār nav ne vārda – dziesmā valda vasarīgs noskaņojums.
Tādi eksperimenti mums jau bijuši. Piemēram, dziesmas "Rudens" un "Brīvdienas" eksistē trīs versijās, un tās ir dažādas.
— Vai ir kāda dziesma krievu valodā, kuru jūs gribētu tulkot latviski un nodziedāt?
— Pirmais, kas ienāk prātā, ir Nikolaja Noskova dziesma "А на меньшее я не согласен." Es reiz redzēju koncerta video ar šo dziesmu. Ieraksts bija tik emocionāls, ka asaras sariesās. Man ļoti patīk šī dziesma. Patiesību sakot, nezinu, vai to varētu pārtulkot, saglabājot visas emocijas.
