RĪGA — 15.janvāris, Sputnik. Valsts tiesu medicīnas ekspertīzes centra rīcībā esošie dati liecina: no 1. janvāra Latvijā nosaluši 36 cilvēki, no tiem 19 vīrieši.
Pašlaik Latvijā valda siltāks laiks, taču salā riska grupā vispirms nokļūst bezpajumtnieki. Labklājības ministrija izplatījusi paziņojumu ar aicinājumu pilsoņiem nepalikt vienaldzīgiem un informēt Rīgas patversmes mobilās brigādes par cilvēkiem, kuri atrodas dzīvei nepiemērotos apstākļos — uz ielas, dārza būdās, pamestās ēkās.
Rīgā darbojas septiņas naktsmītnes, ko finansē Rīgas dome. Patreiz vidēji tās izmanto 725 cilvēki dienā, taču vietu skaitu Rīgas pašvaldības patversmēs vēl iespējams palielināt līdz 957, liecina Labklājības Ministrijas dati.
Patversme Maskavas ielā 208 —neliela piecstāvu māja, kas atrodas starp parastām daudzstāvu celtnēm. Vietējiem tā ir labi pazīstama, jo pēcpusdienā pie durvīm veidojas “aromātiska” rinda. Daudzi šurp brauc ar tramvaju, un tas, protams, neiepriecina parastos pasažierus. Taču direktore stāsta: patversmē iemītnieki ne tikai nakšņo, bet arī mazgājas un atbrīvojas no parazītiem.
"Mēs esam ne tikai nakts patversme. Rīgas patversme ir Latvijas flagmanis darbā ar bezpajumtniekiem, jo pie mums notiek arī rehabilitācijas darbs. Tā ir ļoti svarīga mūsu darba daļa — ir jāliek cilvēkam aizdomāties, kāpēc viņš nonācis šādā situācijā. Līdz brīdim, kad viņā radīsies vēlme kaut ko mainīt savā dzīvē, var paiet tikpat daudz laika, cik viņš ir "šļucis uz leju".
Ir tāds termins "institucionālā atkarība" —cilvēks pārstāj interesēties par dzīvi, viņam vajag tikai izgulēties un paēst. Tas pats notiek ar mūsu klientiem. Pierod, ka viņiem nekas nav jādara — ir gulta, siltums un ēdiens. Pierod pie zema dzīves līmeņa – vienā telpā ar 20 svešiem cilvēkiem.
Var taču pierast pat tranšejā gulēt! Tādiem cilvēkiem ir jāliek padomāt, kāpēc viņš ir tik zemu nolaidies. Daudzi mūsu klienti ir vienkārši apmaldījušies sevī alkoholā vai stresa situācijā. Viņi ir tādi paši cilvēki kā visi pārējie. Vai nāk nejauši klienti? Protams! Reiz laucinieks nokavēja autobusu uz Alūksni. Policijas darbinieki viņu atveda šurp ar visām somām, lai viņš sagaidītu pirmo autobusu. Viņš neparko negribēja gulēt vienā istabā ar bezpajumtniekiem. Visu nakti nosēdēja ēdnīcā. Domāju, ka viņš nekad mūžā nenokavēs autobusu – tik pārbijies viņš izskatījās!"— smejas Dagnija.
Dažkārt patversmē nonāk arī neparasti viesi. Ir arī iemītnieki ar trim augstākajām izglītībām un ārzemnieki. "Reiz bija vācietis ar labu apetīti. Mūsu darbinieki nolēma paskatīties, cik šķīvjus zupas viņš varēs apēst. Izrādījās — piecas porcijas. Viņš atkārtoja – "good-good", acīmredzot zupa viņam iegaršojās. Taču viņš nebija bezpajumtnieks, bet klaidonis-ceļotājs. Tā viņš apceļojis visu Eiropu", — atceras patversmes vadītāja.
— Stāsta, ka jūs laižat pārnakšņot arī viesus vieglā reibuma stāvoklī, taču jums ir "sausais likums".
— Nu, kāds ar viņiem var būt "sausais likums"?— Dagnija atmet ar roku. — Saskaņā ar iekšējās kārtības noteikumiem, iereibušus cilvēkus mēs nepieņemam. Vasarā mēs varam tā darīt, jo neviens neriskē nosalt uz ielas, bet ziemā galvenais likums – nepieļaut, lai cilvēks nosaltu!
Patlaban cilveki reibuma stavoklī Rīgā tiek nogadati Gaiziņa ielā 7 — Sarkanais Krusts tādus bezpajumtniekus pieņem. Es jau septiņus gadus runāju par atskurbtuves nepieciešamību. Tagad, šķiet, arī valsts un pašvaldība arī secinājuši, ka jāatjauno savulaik likvidētā atskurbtuve. Atliek tikai izlemt, kur rast finansējumu un kas uzņemsies par to atbildību. Jau piecus gadus tiek ierosināts šis temats, taču pagaidām nesekmīgi. Mans viedoklis — atskurbtuve ir vajadzīga. Mēs nevaram atbildēt par iereibušu vīrieti bez mediķiem 24 stundas diennaktī. Mums ir tikai viena medmāsa, kas strādā pieņemšanas laikā.
— Vai tā ir taisnība, ka aukstā laikā viss ir pārpildīts un brīvu vietu nav?
— Nē, vietas ir vienmēr. Ja nav pie mums, tad ir pie citiem. Kopumā patversmēs Rīgā ir 933 vietas, un šobrīd aizņemtas ir 723.
— Kā ar pastāvīgiem klientiem? Ir arī tādi?
— Viņi visi ir tādi (smejas). Patiesībā pastāv divas nosacītas klientu kategorijas: tie, kas mani sveicina, un tie, kas nesveicina. Reiz staigāju pa tirgu ar dēlu. Viņš sāka brīnīties, cik daudz cilvēku mani sveicina. Es paskaidroju, ka lielākā daļa no tiem ir klienti. Dēls izbrīnījās. Teica, sarunāsim, ka tu man dosi zīmi ar vārdu "Hop", kad klientu satiksim. Tā nu es visu ceļu "hopēju".
— Vai ir laimīgi stāsti? Par to, kā jūsu klienti ir atraduši sevī spēkus un atgriezušies normālā dzīvē.
— Konkrēti manā praksē ir vairāki. Šķiet, visspilgtākais veiksmes stāsts ir par bijušo klientu, kam tagad pieder firma Lielbritānijā. Šobrīd mums daudzas ģimenes dzīvo divās valstīs, un viņš nodarbojas ar sūtījumu un mantu pārvadāšanu. Vēl viens klients sāka dzert pēc šķiršanās ar sievu, taču pēc pusotra mēneša atgriezās normālā dzīvē — kļuva par brigadieri. Viņš pat nolīga strādniekus no mūsu naktsmītnes. Diemžēl pie mums cilvēki parasti nevēlas strādāt.
Dagnija ved mūs uz piekto stāvu. "Nu re, te nesen bija remonts. Divi mūsu klienti ar zelta rokām paši visu paveica, " —stāsta direktore, rādot uz nesen krāsotajām sienām. Izrādās, piektais stāvs ir VIP-zona. Te dzīvo motivēti klienti, kuri vēlas kaut ko darīt. Mazās istabiņās ar četrām gultām katrā — tīrība un kārtība. Tālāk pa gaiteni ir virtuve, dušas un tualetes. Virtuvē līdzās ledusskapjiem, plītij un galdiem stāv Ziemassvētku eglīte. Logi izrotāti ar pielīmētām papīra sniegpārslām. "To visu viņi paši izrotāja," — stāsta Dagnija.
Stāvu zemāk apstākļi ir sliktāki: istabas divdesmit cilvēkiem, tualetes ir mazāk sakoptas. "Pērn septiņas reizes remontējām durvis, bet kāds vienalga salauž," — sūdzas direktore. Gadās, ka iemītnieki uzvedas dīvaini, taču visus paturēt acīs nav iespējams. Dagnija patversmi vada jau kopš 2007.gada, un stāsta, ka nesen bijis īsts anšlāgs – sniegputeņa laikā šeit nakšņojuši 190 cilvēki!
Otrajā stāvā, rindā pie sociālā darbinieka sēž jaunie patversmes iemītnieki. Apmeklētājiem obligāti ir jānomazgājas. Dažkārt pēc pedikulozes izmeklēšanas nākas veikt procedūras,, lai atbrīvotos no parazītiem. "Esmu te jau piekto gadu — paldies bērniem", — saka Vjačeslavs, slēpjot asaras. Blakus sēž Arnis. Viņu ir grūti saprast, jo viņam gandrīz pilnībā trūkst zobu. "Viņš dzīvoja savā dārziņā," — "tulko" Arņa vārdus Vjačeslavs. Arnis norāda uz somu ar mantām, kur atrodas jaunā pase —patversmes darbinieki palīdzēja viņam atjaunot dokumentus.
Patversmes direktore stāsta, ka ziemā vienmēr trūkst apģērbu vīriešiem. Vecvectēva mēteli, protams, nest nav vērts, jo tādu neviens mugurā nevilks, taču normāls apģērbs ir ļoti vajadzīgs. Iedzīvotājus aicina ziedot ziemas apģērbus, cimdus, siltas zeķes, apavus, segas. Mantām jābūt tīrām un lietošanai gatavām. Tos var atnest uz patversmēm Maskavas ielā 208, Eiženijas ielā 1, dienas centrā Katoļu ielā 57, vai uz jebkuru citu patversmi, kuru adreses publicētas Rīgas domes Labklājības departamenta mājas lapā.
"Mūsu uzdevums ir atdot cilvēkiem normālu dzīvi. Ir tāda atkarības forma — no pabalsta. Esmu redzējusi, kā pēc pabalstiem iet veselas dinastijas — vecmāmiņa, meita un mazmeita. Tādu cilvēku ir daudz! Tagad ir neizdevīgi strādāt par minimālo algu. Nav līdzsvara. Uzskatu, ka sistēma ir jāizveido tā, lai palīdzība ierastos, pirms cilvēks ir cietis neveiksmi. Ir jāparūpējas, lai viņš nezaudētu darbu, lai bērni ietu skolā. Pie mums palīdz ilgi un pamazām. Agrāk sociālās palīdzības vispār nebija, un badā kā mušas nemirām. Pants par liekēdību? Jā, varbūt esmu vecmodīga, taču uzskatu, ka tas bija labs pants! Esmu, protams, par cilvēktiesībām, bet jaunie darbspējīgie bezdarbnieki, kuri iztiek no pabalstiem, veido nastu. Tas ir parazītisms!" — skaidro savu pozīciju Dagnija.
