17:57 30 Oktobris 2020
Tiešraide
  • USD1.1698
  • RUB92.4606
Pasaulē
Saņemt īso saiti
195

Četras dienas nežēlīgu cīņu, tūkstošiem bojagājušo un ilgi gaidītā Uzvara – Reihstāga ieņemšana kļuva par Berlīnes uzbrukuma operācijas kulmināciju.

Visas pieejas Vācijas parlamentam bija slēgtas – tās bloķēja dzelzbetona nocietinājumi, nacisti te izvietoja elitārās vienības. Esešieši izmisīgi aizstāvējās. Par to, kā tika ieņemts nacisma midzenis – RIA Novosti materiālā.

Ceļš uz rietumiem

Uzbrukums Berlīnei sākās 1945.gada 16.aprīlī. Sarkanajai armijai stājās pretī vērmahta grupējums – miljons karavīru ar astoņiem tūkstošiem lielgabalu un mīnmetēju, 1200 tankiem un trieciena bruņojumu, trim ar pusi tūkstošiem lidmašīnu.

Aprīļa beigās padomju spēki, pārvarējuši virkni aizsardzības līniju, nonāca Vācijas galvaspilsētas apkaimē. Hitlerieši bija sadalījuši pilsētu sektoros un nocietinājuma rajonos, uzbūvēja simtiem betona bunkuru, lielu skaitu dzotu un dotu, barikādes un izraka prettanku grāvjus ap svarīgākajiem objektiem.

Berlīni aizsargāja garnizons ar 200 tūkstošiem kareivju. Vērmahts, SS vienības un zemessargi cīnījās līdz pēdējam, par katru ielu, kvartālu, māju, dzīvokli, istabu un pagrabu. Grupas uzbruka gan dienā, gan naktī.

Padomju karavīriem bija bagāta ielu cīņu pieredze. Viņi izmantoja pārbaudīto taktiku: izvairījās no uzbrukumiem pa ielām, ko apšaudīja ložmetēji, bet gan piesardzīgi pārvietojās no mājas mājā, vispirms ieņēma apakšstāvus un pagrabus. Avangards iespiedās pretinieka aizmugurē, bloķēja tiltus, atbalsta punktus un apslāpēja pretestības perēkļus.

Uzbrukuma smailē Berlīnes centrā izrādījās ģenerāļa Vasilija Kuzņecova komandētā 3.armija. 29. aprīlī tā nonāca pie valdības ēku kompleksa, vēlāk – arī pie paša Reihstāga.

"Trieciens nebija viegls, - stāstīja Krievijas kara vēstures biedrības direktors Mihails Mjagkovs. – Nebūt ne visi kareivji un komandieri ilgojās pēc iespējas ātrāk ieņemt pilsētu, sakaut fašistus viņu midzenī. Starp citu, par karoga uzvilkšanu pār Berlīni Staļins runāja jau 1944.gada 6.novembrī Maskavā, Oktobra revolūcijas gadadienai veltītajā svinīgajā sēdē. Taču toreiz viņš neprecizēja, kur tieši plānots to uzvilkt."

Bija plānots pacelt Uzvaras simbolu uz reiha kancelejas jumta, taču augstākā un masīvākā Reihstāka ēka bija piemērotāka.

Sarkanais karogs

"Reihstāgu paspēja pamatīgi nocietināt, - atzīmēja Mjagkovs. – Ēku un apkārtējo teritoriju aizstāvēja vairāki tūkstoši kareivju un virsnieku, pārsvarā – esesieši: divīzija "Nordland", ko veidoja dāņi un norvēģi, franču "Charlemagne", aizsardzībā bija arī latvieši, igauņi un par spāņi – visi, kas izcēlušies ar civiliedzīvotāju un karagūstekņu slepkavībām un negribēja padoties pat reiha dzīves pēdējās stundās."

Vienā rāvienā ieņemt Reihstāgu neizdevās. Visas tuvējās ēkas bija pārvērstas par nocietinājumiem, pa perimetru bija izraksts un ar ūdeni aizpildīts dziļš prettanku grāvis. Katrā mājā bija apšaudes punkti, logos sēdēja snaiperi un ložmetējnieki. Pilsētas centrā ar izpletņiem nolaidās jūras kājnieku desants.

Kad zem tanku un trieciena grupu spiediena aizsardzība sāka plīst pa šuvēm, ar padomju komandieriem sazinājās Vācijas Sauszemes spēku ģenerālštāba priekšnieks ģenerālis Hanss Krebss. Viņš nodeva Virspavēlniekam adresētu vēstuli no Gebelsa un Bormana par to, ka 30.aprīlī pl.15:50 Hitlers izdarījis pašnāvību. Krebss lūdza pamiera pārrunas. Staļinu par to informēja nakts vidū. Uz ziņu par Hitlera nāvi viņš reaģēja ar frāzi: "Aizspēlējies, nelietis, žēl, ka neizdevās saņemt viņu dzīvu."

Atbilde bija viennozīmīga: nekādu pārrunu, tikai kapitulācija. Vācijas valdība ar Gebelsu un Bormanu vadībā atteicās padoties. Karadarbība atsākās.

Izšķirošais uzbrukums Reihstāgam sākās jau 30.aprīļa rītā ar artilēriju un tankiem.

Pirmie ēkā ielauzās vecākā seržanta Iļjas Sjanova kareivji no 756. strēlnieku pulka. Lai aizturētu uzbrucējus, vācieši aizdedzinaja ēku. Dega sarkanarmiešu apģērbs, viņi smaka biezajos dūmos. Hitlerieši apmētāja rotu ar granātām, atklāja viesuļuguni. Tomēr vienība noturējās gandrīz diennakti – līdz ieradās papildspēki.

Esesieši cīnījās par katru stāvu, apšaudes uz kāpnēm un telpās nereti pargāja tuvcīņā. Bija ļoti sarežģīti iztīrīt milzīgo parlamenta ēku ar dziļiem sazarotiem pagrabiem, lielo skaitu gaiteņu un balkonu.

"3.uzbrukuma armijas militārā padome jau pirms uzbrukuma deva pavēli izgatavot deviņus karogus – atbilstoši divīziju skaitam, - precizēja Mjagkovs. – Karogu Nr.5 nodeva 150. strēlnieku divīzijai. Katram gadījumam karavīriem bija vēl vairāki sarkanie karogi un nelieli karodziņi cerībā tos uzstādīt."

30.aprīlī aptuveni pl. 20:30 artilērijas pulka trieciena grupa, ko komandēja kapteinis Vladimirs Makovs, nokļuva uz Reihstāga jumta un uzvilka karogu pār pussagrauto skulptūru kompozīciju.

1.maijā, apmēram trijos naktī seržants Mihails Jegorovs un jaunākais seržans Melitons Kantarija uzstādīja karogu Nr. 5. Tas kļuva par leģendāro Uzvaras karogu. Naktī viņi to pārnesa uz pussagrauto kupolu.

Pilsētas atslēgas

Tajā pašā dienā vācu grupējuma komandieris ģenerālis Helmuts Veidlings šķērsoja frontes līniju un padevās padomju spēkiem – viņš parakstīja dekrētu par galvaspilsētas garnizona kapitulāciju.

Ieročus nolika aptuveni 70 tūkstoši vērmahta kareivju. Kopā Berlīnes operācijā vācieši zaudēja apmēram 380 tūkstošus kareivju un virsnieku, 400 tūkstoši tika sagūstīti.

"Nākamajā dienā sākās īsts mūsu karavīru svētceļojums uz Reihstāgu, - stāsta Mjagkovs. – Katrs gribēja parakstīties uz ēkas sienas ar krītu, krāsu vai atstāt autogrāfu ar durkli. Ilgās cīņas bija tik ļoti nogurdinājušas kareivjus, ka daudzi likās gulēt taisni un pakāpieniem."

Atsevišķi jāpastāsta, kāda bija uzvarētāju attieksme pret uzvarētajiem. Jau 20.aprīlī virspavēlnieka štābs izdeva direktīvu, kas stingri aizliedza izrēķināšanos ar sagūstītajiem vācu zaldātiem un civiliedzīvotājiem. Tika dota pavēle sniegt medicīnisko palīdzību. Šiem nolūkiem pat tika uzbūvēti trīs hospitāļi ar pieciem tūkstošiem vietu kaktrā.

Faktiski Sarkanā armija izglāba Berlīni no bada nāves. Pēc Reihstāga ieņemšanas ielās parādījās lauka virtuves pilsētniekiem un karagūstekņiem. Krievijas Aizsardzības ministrijas publicētie dokumenti rāda, ka berlīnieši nedēļā saņēmuši līdz 3 kg maizes, 500 g gaļas, 1,5 kg cukura, dabīgo kafiju, dārzeņus un piena produktus.

Tika apsargātas kultūras vērtības – arhīvs, Gētes māja parkā un muzejs, Mārtiņa Lutera ķelle augustīņu klosterī. Padomju valdība deva rīkojumu sameklēt gleznas no Drēzdenes galerijas un Dabas zinātņu muzeja kolekcijas. Karavīri atrada un izglāba Rembranta, Rubensa, van Deika un citu lielu meistaru audeklus.

Pēc temata

Waffen SS bijušais karavīrs uzskata par kļūdu kalpošanu nacistiem
"Karsta tikšanās pirms aukstā kara": kas notika Elbas krastā 1945.gadā
Operācija "Neiedomājamais". Kā sabiedrotie gribēja uzbrukt PSRS uzreiz pēc Uzvaras
Viņi cīnījās par Dzimteni: latvieši un latviešu vienības Sarkanajā armijā
Tagi:
Otrais pasaules karš, PSRS

Galvenie temati