RĪGA, 21. jūlijs — Sputnik. Pirms 110 gadiem Podkamennaja Tunguskas upes apkaimē nokrita meteorīts. Tā ir viena no XX gadsimta galvenajām mīklām, jo nevienai ekspedīcijai neizdevās atrast pat nelielu hipotētiskā objekta fragmentu. Rezultātā radies liels skaits alternatīvu "Tunguskas fenomena" versiju – no metāna mākoņa sprādziena līdz miniatūra "melnā cauruma" sadursmei ar zemi.
Tiesa, ja meteorīts tiktu atrasts mūsdienās, tas vairs nebūtu dārgākais "debesu akmens". Daži no tiem ir dimanta vērtē – par gramu smagu šķembu kolekcionāri gatavi samaksāt tūkstoti dolāru. Par to, kā meklēja Tunguskas meteorītu, kas tagad pārdod un pērk "zvaigžņu šķembas" portālā RIA Novosti stāsta Anastasija Gņedinska.
Otrā saule
1908. gada 30. jūnijā aptuveni septiņos no rīta Podkamennaja Tunguskas upes apkaimē (Krasnojarskas novads, Evenku rajons) parādījās milzīga ugunīga lode un atskanēja spēcīgs sprādziens, kura radītais vilnis aplieca zemi un tika reģistrēts pasaules meteoroloģiskajās observatorijās. Gandrīz divu tūkstošu hektāru platībā bija nogāzti koki, nedaudzie šajā rajonā mītošie evenki redzēja, kā viņu mājās un čumos gāžas priekšmeti, sprādziena vilnis notrieca no kājām dzīvniekus. Brāļi Čučanči un Čekarens, kuru čums atradās 30 km attālumā no sprādziena epicentra, pēc tam stāstīja padomju zinātniekiem: "Nodomājām, ka pie debess juma parādījusies otra saule."
"Pēkšņi mani kāds pagrūda, tik stipri, ka ar galvu atsitos pret čuma mieru un nokritu pavarda karstajās oglēs, — atcerējās Čučanči. – Mēs ar Čekarenu izlīdām no čuma, kad sāka raustīties un šūpoties zeme, stiprs vējš atsitās pret mūsu čumu un apgāza to. Man virsū pamatīgi sagāzās mieti. Te ieraudzīju briesmīgu brīnumu: koki gāžas, to skujas deg, dūmi apkārt, acis sāp, karsti. Tā, ka sadegt var…"
Vēl vairākas dienas pēc tam Ziemeļu puslodes pilsētās bija vērojama neparasta atmosfēras parādība: vakarpusē debesis mirdzēja, naktī bija gaišs kā dienā. Anglijā pēc pusnakts pat varēja lasīt avīzes, neieslēdzot elektrību.
Neskatoties uz notikuma mērogiem, pirmā ekspedīcija uz Podkamennaja Tunguska rajonu tika organizēta tikai 19 gadus vēlāk – 1927. gadā. To vadīja mineralogs Leonīds Kuļiks. Domājamajā kritiena vietā viņš ieraudzīja kokus ar norautu mizu un zariem – tie stāvēja pliki kā telegrāfa stabi. Līdzās atradās ezers. Taigā zinātnieks pavadīja vairākus mēnešus, taču neatrada pat sīku meteorīta šķembu. Vēlāk Kuļiks vairākkārt vadīja ekspedīcijas uz Podkamennaja Tunguska rajonu. Viņš mēģināja nosusināt ezeru, jo uzskatīja, ka meteorīts nogrimis tajā, nogādāja šajā vietā sūkņus purvu nosusināšanai. Taču ekspedīcijas bija nesekmīgas – pētniekam neizdevās atrast nevienu kosmiskā ķermeņa fragmentu.
Tos neatrada arī nākamās ekspedīcijas, kas ik pēc dažiem gadiem apmeklēja pirmatnīgās vietas. Rezultātā radās milzums alternatīvu teoriju: piemēram, par to, ka sprādzienu Tunguskā radījis gigantisks lodveida zibens, ka šajā vietā ar Zemes virsmu saskāries miniatūrs "melnais caurums". Tika izvirzīta hipotēze arī par to, ka Tunguskā sprādzienu radījusi komēta, ko veidojuši kosmiskie putekļi un ledus, un tā izkususi, ieejot atmosfērā.
Meteorītu rēgi
Lielākā daļa zinātnieku uzskata, ka meteorīts vēl joprojām guļ kaut kur Sibīrijā, vienkārši Leonīdam Kuļikam un citiem zinātniekiem, kuri devās mineraloga pēdās, nav izdevies aprēķināt debesu ķermeņa krišanas trajektoriju, tāpēc viņi to meklējuši nepareizā vietā.
"Daudzi uzskata, ka Tunguskas meteorītam jābūt gigantiskam, ja tā krišana novedusi pie tik iznīcinošām sekām. Patiesībā, domājams, šo bolīdu veidoja vesels asteroīdu šķembu spiets, kuru izmēri nepārsniedza metru diametrā, — RIA Novosti paskaidroja Krievijas meteorītikas cienītāju biedrības prezidents Dmitrijs Kazakovs. – Atrast tādu objektu necaurejamā taigā ir ārkārtīgi grūti. Turklāt Leonīds Kuļiks varēja nepareizi izveidot kritiena ainu, jo aculiecinieku stāstu bija ļoti maz. Taigā viņš atrada nevis šķembu piezemēšanās vietu, bet gan sekas, ko radīja gaisa viļņa sadursme ar zemi."
Lai uzskatāmi iztēlotos šo procesu, atliek iemest ūdenī akmeni. Loki ūdenī izplatās vairāku metru attālumā no vietas, kur nokritis akmens. Tāpat notiek arī ar meteorītu, tikai sprādziena vilnis izplatās desmitiem kilometru rādiusā. Piemēram, Čeļabinskas meteorīta šķembas nokrita piecdesmit kilometru attālumā no pilsētas, taču sprādziena vilnis Čeļabinskas iedzīvotāju mājās izsita stiklus.
Atrast Tunguskas meteorītu ir iespējams, uzskata Kazakovs. Tikai tādai ekspedīcijai būs nepieciešama liela naudas summa, aptuveni miljons dolāru. Un "meteoru medniekiem" nāksies taigā pavadīt vismaz gadu. Relatīvi nesen Podkamennaja Tunguska upes rajonu apciemoja ekspedīcija no Itālijas. Tā bruņojās ar apvidus uzņēmumiem no satelīta un ar datorprogrammas palīdzību aplēsa iespējamo ballistiskā viļņa izplatīšanās ceļu. Vairākas nedēļas viņi "ķemmēja" taigu, taču tāpat neguva nekādus panākumus.
Starp citu, Tunguskas meteorīts nav vienīgais bezvēsts pazudušais. 2002. gada 24. septembra naktī Irkutskas apgabalā nokritušais Vitimskas bolīds radīja lielu traci: zemestrīcei līdzīgu grūdienu sajuta iedzīvotāji aptuveni 20 tūkstošu kvadrātkilometru platībā. Un tomēr neviens bolīda fragments netika atrasts, lai arī bija zināms pat aptuvenais tā piezemēšanās punkts.
"Par 0,068 gramiem interesents samaksājis 154 dolārus"
Starp citu, pat ja tiktu atrasts pirms 110 gadiem atrastais meteorīts, tas nebūtu pats dārgākais. "Cena kolekcionāru aprindās ir atkarīga no vielas daudzuma un tipa, — paskaidroja Kazakovs. – Visbiežāk pie mums lido akmens meteorīti – hondrīti. To cena nav augsta – nelielu var iegādāties par dažiem simtiem rubļu."
Dzelzs un dzelzs-akmens meteorīti tiek vērtēti nedaudz augstāk. Taču visdārgākie kolekcionāru aprindās ir ahondrīti – asteroīda Vesta atlūzas. To ir ļoti maz – aptuveni 0,1% no visas meteorītu vielas, kas nokritusi uz Zemes. Tāpēc arī to cena kolekcionāru aprindās sasniedz par 100 dolārus par gramu.
"Daudzi gribētu iegūt savā kolekcijā Tunguskas meteorītu. Pieprasījums būtiski palielina vērtību. Ja tomēr tas tiks atrasts un izrādīsies, ka tas ir parasts akmens meteorīts, tā cena nebūs pati augstākā,"- uzskata Kazakovs.
Viens no dārgākajiem eksemplāriem, kuri pašlaik atrodas privātās kolekcijās ir rets Marsa izcelsmes meteorīts "Melnā skaistule" (Black Beauty). To Lībijas tuksnesī atrada marokiešu beduīns. Starp citu, šīs valsts iedzīvotāji – nomadi jau sen ir aptvēruši, ka meteorītu meklējumi ir ļoti izdevīga lieta. Veselām ģimenēm viņi ložņā karstajā saulē starp smilšu kalniem, lai atrastu "debesu akmeņus".
"Lībijas tuksnesis ir īsta Klondaika "medniekiem". Tur ir ļoti maz dabisku akmeņu, tāpēc gandrīz katra atrastā atlūza, ļoti ticams, ir meteorīts, — skaidroja Dmirijs Kazakovs. – Turp dodas entuziasti no visas pasaules, arī no Krievijas. Taču ir grūti konkurēt ar vietējiem iedzīvotājiem, kuri meklējumos iesaistījušies kopš 1998. gada."
Tiesa, beduīns, kurš atrada "Melno skaistuli", pat neaptvēra, kāds dārgums bijis viņa rokās. Meteorītu viņš pārdeva Džejam Piatekam, pazīstamam kolekcionāram no Amerikas. Viņš nodeva akmeni izpētei NASA, kur speciālisti secināja: bolīds ir ļoti retu, iepriekš neizpētītu Marsa iežu paraugs. Nesen izsolē eBay tika pārdots graudiņš "Melnās skaistules". Par 0,068 gramiem kolekcionārs samaksāja 154 dolārus.
"Bieži vien "mednieki" ierodas ar tukšām rokām"
Krievijā meteorītus profesionāli "medī" desmitiem entuziastu, taču, piemēram, bolīdu no Koļcovo atrada Kalugas apgabala iedzīvotājs Sergejs Murašovs. Viņš nebija nekāds "mednieks". Viņš vāca laukā akmeņus, lai piemājas dārziņā izveidotu "alpu kalniņu" un pievērsa uzmanību dīvainam akmenim.
"Vispār jau mēs Krievijas meteorītikas cienītāju biedrībā ik dienas saņemam apmēram desmit lūgumus veikt atrasta fragmenta ekspertīzi. Sanāk gandrīz četri tūkstoši gadā. Un tikai vienam, varbūt diviem no šiem tūkstošiem akmeņu ir kosmiska izcelsme," – pastāstīja Kazakovs.
Pretēji plaši izplatītam viedoklim, Kalugas apgabala iedzīvotājs nekļuva par miljonāru, kad pārdeva bolīdu. "Nedomājiet, ka meteorītu meklējumi ir ļoti ienesīga lieta, — Kazakovs sagādāja vilšanos. – Jā, dažkārt var paveikties, un atradīsi akmeni, ko pēc tam pārdosi par 100-200 tūkstošiem rubļu. Taču bieži vien "mednieki" no ekspedīcijām atgriežas tukšām rokām. Tātad šie cilvēki ir īsti entuziasti, sava darba mīļotāji."
Viens no pēdējiem bolīdiem Krievijā nokrita pirms nepilna mēneša – 21. jūnijā laukā starp Jefremovas un Jeļecas pilsētām Tulas apgabalā. Tur jau strādā vairākas "mednieku" komandas. Kopā ar viņiem debesu akmeņus meklē arī apkārtējo ciemu iedzīvotāji. Ne jau sava labuma dēļ. Daudzi tic, ka atrast meteorītu – tā ir liela veiksme.
