22:39 25 Jūnijs 2018
Tiešraide
  • USD1.1700
  • RUB73.3376
Bērni svētku pasākumā, Komsomoļska, DTR

Bērnu vēstules no frontes: "Vēlos lelli un kaut beigtos karš"

© РИА Новости / Вера Костамо
Pasaulē
Saņemt īso saiti
28

Vēstuļu paciņa no Doņeckas guļ uz galda. Tās lasīt ir smagi. Gandrīz visās – vārdi par mieru un karu. Šķiet, bērni ātri kļūst pieauguši: "Gribu vairs nebaidīties no dārdiem un gulēt mierīgi", "lai cilvēki vairs neietu bojā".

RĪGA, 1. janvāris – Sputnik. Bērni tic Salatētim. Pat bērni, kuri dzīvo netālu no frontes līnijas. Arī viņi raksta vēstules, kurās atklāj savus sapņus. Par Doņeckas bērniem stāsta Vera Kostamo, aģentūras RIA Novosti komentētāja.

"Vecmāmiņ, man tādu lelli neuzdāvinās. No kurienes tad Salatētim nauda…" – Ļera, tieviņa un tumšacaina, skatās uz vecmāmiņu cerībā, ka tā teiks: vectētiņam nav svarīgi, cik maksā rotaļlieta. Viņš taču ir burvis.

Taču vecmāmiņa nespēj atrast vārdus. Uz svētku eglīti Kultūras namā Ļera ir atnākusi parastā svīterī, svētku kleitas nav. Bet vecmāmiņai nav naudas lellei un bieži pat pietrūkst ēdamajam.

Svētkos skatos uz Ļeru.

Lasīju viņas vēstuli Salatētim: "Es dzīvoju ar vecmāmiņu, vectētiņu un brālīti. Pie mums ir karš. Bet man ļoti gribētos lelli. Vectētiņ, laimīgu Jauno gadu. Jau iepriekš – paldies." Ļeras vecāki gāja bojā 2014. gadā.

Дети на праздничном утреннике, город Комсомольск, ДНР
© РИА Новости / Вера Костамо
Bērni svētku pasākumā, Komsomoļska, Doņecka.

Vēstuļu paciņa no Doņeckas, Sņežnij, Ždanovkas, Komsomoļskas guļ uz galda viesnīcā. Tās lasīt ir smagi. Gandrīz visās – vārdi par mieru un karu. Šķiet, bērni ātri kļūst pieauguši: "Gribu vairs nebaidīties no dārdiem un gulēt mierīgi", "lai būtu vieglāk elpot", "lai cilvēki vairs neietu bojā", "nebaidīties un spēlēties uz ielas", "lai tētis izveseļotos".

Daņila un Kirils ir zaudējuši vecākus un lūdz Salatēti dabūt viņus atpakaļ:

"Mēs ar brālīti dzīvojam pie vecmāmiņas, un pie mums ir karš. Kā tu pie mums atbrauksi? Ja pa gaisu, tag atved kaut ko garšīgu, mēs priecāsimies par visu, ko uzdāvināsi. Mēs ar brālīti esam jautri, mums patīk spēlēties. Dāvanām vajadzīga nauda, bet vecmāmiņai pensija ir maza. P.S. Mēs gribētu tēti un mammu. Paldies."

Письма детей, живущих в зоне ведения боевых действий, Деду Морозу
© РИА Новости / Вера Костамо
Bērnu vēstules Salatētim no frontes zonas

Frontes Salatētis

Bērni no apšaudītajām zonām, pārvietotie bērni, tie, kuru mājas sagrautas karadarbībā, bērni, kuru vecāki gājuši bojā – vairāk nekā 170 cilvēki šogad saņēmuši dāvanas un frontes Salatēta palīdzību. Vairāku gadu laikā palīdzību saņēmuši vairāk nekā 850 cilvēki.

Romāns Kosarevs, telekanāla Russia Today kara korespondents, darbu Donbasā sāka kā žurnālists. Taču pamazām viņš sāka nodarboties ar humāno palīdzību, veda prom ievainotos bērnus ārstēties, piegādāja medikamentus. Kļuva par vietējo Salatēvu.

"Viss sākās ar doktoru Ļizu, ar sižetiem par viņu, ar bērnu izvešanu kopīgiem spēkiem. Olga un Mihails, kuri strādāja ar Jeļizavetu Petrovnu, sāka vērsties ari pie manis. Bija daudz bērnu, kuri zaudējuši vecākus, slimi bērni, bērni no maznodrošinātām ģimenēm. Kādam bija vajadzīgas zāles, kādam nebija, ko vilkt mugurā uz skolu," – stāsta Romāns.

Vairāku gadu laikā, sniedzot palīdzību civiliedzīvotājiem Donbasā, Romāns un viņa draugi atdevuši vairāk nekā miljonu rubļu. Žurnālists uzsver, ka viņš ir tikai vidutājs starp tiem, kas vēlas palīdzēt, un tiem, kam vajadzīga palīdzība.

"Ļoti smagi ir strādāt šeit, redzēt cilvēku bēdas pēc tuvinieku bojāejas. Kad palīdzi, redzētā radītās sāpes notrulinās, — saka Kosarevs. — Šeit bērniem skatiens ir citāds. Tas patiešām ir jūtams. Viņiem ir milzīga bēdu pieredze."

Военный корреспондент телеканала Russia Today Роман Косарев в поселке Спартак, ДНР
© РИА Новости / Вера Костамо
Telekanāla Russia Today korespondents Romāns Kosarevs

Pērn Gorlovkā svētkos pie Romāna pieskrēja zēns, apskāva un iekliedzās: "Vectētiņ, es zināju, ka tu atbrauksi!" Korespondents atzīst, ka tagad viņš nevar neatbraukt.

Četrus gadus vecā Vasilisa atnākusi kopā ar mammu un brāli. Viņi dzīvo Doņeckā, mēģināka aizbraukt, taču atgriezās mājās. Tagad meitene saņēma no Salatēta lelli, albumu un zīmuļus – to, ko lūdza.

"Tur pie mums šauj, bērni raud, baidās. Gaidām mieru, nekas vairāk nav vajadzīgs," – saka viņas āte.

Девочка, получившая подарки, ДНР
© РИА Новости / Вера Костамо
Meitene ar Jaungada dāvanām. Doņecka.

Ivans uz svētkiem atvedis mazmeitu. Viņš uzskata, ka prieks bērnam ir vajadzīgs, neskatoties ne uz ko. "Es jau vairs neatceros, kā dzīvot citādi: no rīta ceļos augšā, iekurinu buržuiku savā pagrabā un eju palīdzēt kaimiņiem. Mājā dzīvot nevar – bail. Tagad jau šauj arī dienā – nemaz nekaunas. Cilvēks jau laikam var pierast pie visa. Tā nu mums visiem ir viens paradums – karš."

Galvenie temati