16:52 18 Oktobris 2019
Tiešraide
  • USD1.1113
  • RUB71.1371
AES teritorijā

Černobiļas Stokholmas sindroms

© Sputnik / Oksana Dzadana
Pasaulē
Saņemt īso saiti
169

Pirms brauciena uz Černobiļu, kolēģis ieteica izlasīt brāļu Strugacku "Pikniku ceļa malā". Šī grāmata zināmā mērā var sagatavot tikšanās brīdim ar Černobiļas AES aizliegto zonu – traģisko un mīklaino vietu.

Zona sākas nemanāmi. Barjera uz plaisām klātā ceļa būtībā ir vienīgais šķērslis, kas atdala tīro teritoriju no aizliegtās zonas. Kontroles punkts "Poļesje" atrodas tikai 120 kilometrus no Kijevas. No šejienes līdz Černobiļas AES ir tikai aptuveni 50 kilometri. Šī ir robeža, aiz kuras sākas "cita dzīve" ar saviem likumiem un tradīcijām.

Pirms ieraudzīju Černobiļas zonu pēc katastrofas, es to iztēlojos, balstoties uz pazīstamu likvidatoru stāstiem. Viens no maniem biedriem, kam jau gadījies apmeklēt Černobiļu divus gadus pēc negadījuma, teica: ja būtu zinājis, kur nokļūšot, būtu lūdzis sūtīt viņu uz Afganistānu. Tur ir baisi, bet viss ir saprotams: ienaidnieks, apšaude, lodes. Ja nogalinās vai ievainos, tad vismaz zināsi, kas un ar ko. 1986. gadā Černobiļa bija ļoti netipisks "karstais punkts".

Īpaša vieta

"Tās bija gluži kā mācības, — stāstīja mans draugs. — Daudz cilvēku, steiga, riņķo helikopteri. Cilvēki ierodas no dažādām republikām. Daudzi izskatījās apjukuši. Ārsti ieteica dzert vairāk šķidruma. Bija dīvaina sajūta. Vēlāk mēs atradām kādu vecmāmiņu, viņa dzīvoja pie aizliegtās zonas robežas, 30 kilometru attālumā no stacijas. Viņa dzina varenu kandžu, bet to pārdeva tikai virsniekiem. Principiāla vecenīte!"

Трансформаторные подстанции и ЛЭП на территории АЭС.
© Sputnik / Oksana Dzadana
Transformatoru apakšstacijas un elektropārvades līnija AES teritorijā

Daudzus gadus vēlāk pēc avārijas braucu mikroautobusā pa aizliegto zonu un mēģināju salīdzināt savām acīm redzēto ar to, ko biju dzirdējis no citiem cilvēkiem. Tāds pats mežs, asfaltēts ceļš, tad zemes ceļš, pēc tam – atkal asfalts. Pa ceļam sastopamas kravas mašīnas, kas brauc pretējā virzienā. Jūties dīvaini, kad tu saproti, ka atrodies īpašā vietā, skaidri apzinoties, ka otras tādas pasaulē nav. Ir līdzīgas, taču ne tik iespaidīgas.

"Pikniks ceļa malā", kas bija uzrakstīts 1970. gadu sākumā, manuprāt, zināmā mērā pareģoja Černobiļas katastrofu. Romānā Zonai ir ārpuszemes izcelsme, bet būtībā tā ir nolādētā zeme, kurai nav izredžu atgriezties pie normālas dzīves.

Romānā Zona radās citplanētiešu piknika vietā, bet PSRS varasvīri izdarīja neveiksmīgu eksperimentu.

"Tāpat vien paskatoties uz to, šķiet — zeme kā zeme. To apspīd saule tāpat kā pārējo zemi, un it kā nekas uz tās nav mainījies, viss it kā būtu. Tāpat kā pirms trīspadsmit gadiem. Mans nelaiķis tētiņš paskatītos un nekā ievērības cienīga nepamanītu, varbūt vienīgi pajautātu: kāpēc tad rūpnīcas dūmeņi nekūp, streiko, vai?… Dzeltenu iežu konusi, kauperi atmirdz saulē, sliedes, sliedes, sliedes, uz tām lokomotīve ar platformām… Vārdu sakot, industriāla peizāža. Tikai cilvēku nav. Ne dzīvu, ne mirušu," — šis Strugacku romāna fragments ir kā no dzīves norakstīts.

Aiziet, lai atgrieztos

Mūsu pavadonis Vasilijs ir vietējais. Viņš bija viens no pirmajiem, kuri piedalījās Černobiļas avārijas seku likvidācijā 1986. gadā. Viņu evakuēja, bet pēc dažiem gadiem viņš atgriezās, lai rūpētos par kārtību.
Tādu kā viņš rajonā ir aptuveni 8 tūkstoši. Tie ir speciālisti kodolfiziķi, kas nodarbojas ar AES ekspluatācijas pārtraukšanu, miliči, apkalpojošais personāls. Šeit darbojas vairākas viesnīcas — oficiālām delegācijām, kopmītnes —vietējiem speciālistiem, un bāri — visiem.

Vēl aptuveni 300 cilvēku dzīvo zonā tāpat vien — tā saucamie patvaļīgie iemītnieki, cilvēki, kuri atgriezušies savās dzimtajās mājās pēc evakuācijas. Lielākoties sirmgalvji un tie, kuriem neizdevās adaptēties "lielajā zemē". Viņi nebaidās no radiācijas. Šeit pret to izturas filozofiski: "Cik gadus jau esam nodzīvojuši, un viss kārtībā…"

"Bet vispār Zona nejautā, vai tu esi labs vai slikts, un iznāk, ka jāsaka — paldies tev, Mīkstmiesi: muļķis tu biji, pat tavu īsto vārdu neviens neatceras, bet saprātīgiem cilvēkiem parādīji, kur spert kāju nedrīkst… — atceros Strugackus. — Otrais stalkeru bauslis: ej vai nu pa labi, vai pa kreisi, bet simt soļu plašai apkārtnei jābūt tīrai."

Показано, как надо встать и куда приложить ладони. Если загрязнения нет, загорается зеленая лампочка.
© Sputnik / Oksana Dzadana
Rakstīts, kā un kur jānostājas un jāpieliek rokas. Ja radiācijas līmenis ir normāls, iedegas zaļā gaisma.

… Ceļš, pa kuru mēs dodamies zonā, ved gar mežu. Aiz masīviem koku vainagiem nevar redzēt debesis. Uz ceļa ir norāde "Černobiļas gārša" un aicinājums nemest zemē izsmēķus. Meža ugunsgrēki te nav retums, un galvenā problēma ir tā, ka līdz ar dūmiem gaisā paceļas radioaktīvās daļiņas, ko vējš pēc tam iznēsā lielā attālumā.

"Būtībā atrasties zonā nav bīstamāk, kā lidot ar lidmašīnu pāri Atlantijas okeānam. Galvenais — nesaķert radioaktīvās daļiņas. To var izdarīt, piemēram, mežā, iekāpjot radioaktīvā peļķē. Tādu vietu rajonā ir ļoti daudz, tāpēc labāk staigāt pa asfaltētiem ceļiem un trotuāriem. Tie ir dezaktivēti," — brīdināja Vasilijs.

"Te bija ciemats. Tagad vairs nav. Pēc avārijas visu nojauca ar buldozeriem. Tur tālumā, starp citu, arī līdz 1986. gadam cilvēki dzīvoja. Kopš tā laika nedzīvo," — viņš rāda meža virzienā, kur caur kokiem var saredzēt bloku mājās ar izdauzītiem logiem.

Viņš maz runā par sevi, daudz vairāk stāsta par zonu. Manuprāt, viņam tas ir svarīgi. Varbūt tas ir kaut kas līdzīgs psiholoģiskai terapijai: kārtējo reizi stāstot apmeklētājiem par Černobiļas avāriju, viņš stāsta to visu arī pats sev.

Odi un vilki

Radiāciju nevar sajust. To, ka tās līmenis desmitiem reižu pārsniedz pieļaujamo normu, saproti, paskatoties uz Geigera skaitītāju. Nekādu "adatiņu uz mēles", vai kaut kā tam līdzīga, par ko stāsta leģendas.

"Ierodoties Černobiļā, es arī domāju, ka varēšu sajust atšķirību. Nevar taču būt tā, ka tavs organisms tiek apstarots, pēc būtības, sabrūk, bet tu neko nejūti," — teica mans paziņa, kas piedalījās avārijas seku likvidēšanas darbos.

"Tad es sāku novērot augus, dzīvniekus un arī neko nemanīju. Nekādu mutāciju. Viss bija tāpat kā visur," — viņš stāstīja.

Mūsu pavadonis Vasīlijs pret nostāstiem par mutantiem izturas ar ironiju. Viņš pats tos nav redzējis un nav pārliecināts, ka tie šeit esot. "Zivis kā zivis. Dzīvnieki kā dzīvnieki. Tos gan nevar ēst, jo tie ir apstaroti," — viņš saka.

Apstaroti ir ne tikai dzīvnieki, bet arī meži, ēkas un tehnika, kas šeit palika pēc likvidēšanas darbiem — milzīga autotransporta, buldozeru un helikopteru kapsēta. 90. gados "metāla mednieki" mēģināja izvest to visu. Daudziem tas izdevās, un radioaktīvais metāls izplatījās pa visu pasauli.

КПП Дитятки. Предупреждение о том, что остановки внутри зоны запрещены
© Sputnik / Oksana Dzadana
Kontroles postenis Ditjatki. Brīdinājums par to, ka zonas iekšienē ir aizliegta apstāšanās

Tomēr lielākoties pamestā tehnika joprojām stāv zonas mūžīgajā stāvvietā.

"Re, kur arī garāža: gara, pelēka kā ūdens šļūtene, vārti līdz galam vaļā, uz asfaltētā laukuma stāv smagās mašīnas. Stāv jau trīspadsmit gadu, un nekas ar tām nenotiek, — tā savu zonu aprakstīja brāļi Strugacki. — Pasarg dievs, iespraukties divu mašīnu starpā, tām jāiet apkārt ar līkumu… tur asfaltā ir viena plaisa… <…> Ar Zonu ir tā: ja no turienes esi atgriezies ar laupījumu — noticis brīnums, ja atgriezies dzīvs — tā ir veiksme, ja patruļas lode tevi nav skārusi — tev ir laimējies, bet viss pārējais — liktenis…"

Ciematā Budavaroviči stāv piemineklis padomju karavīriem un dažas pamestas zaļumos grimstošas ēkas. Draudīgi izskatās bijušais Kultūras nams. Vientuļš, pamests un apstarots. Vairāk te nekā nav — tikai odi. Cilvēku šeit nav daudz, tāpēc viņi metas virsū ikvienam.

Vasīlijs no odiem nebaidās, bet mūsu šoferis sāka nervozēt: "Neatveriet durvis. Ja odi sakodīs, saslimsim …," — tapāt kā mēs, viņš zonā ir pirmo reizi, viņu nervozē dozimetra pīkstēšana, un apkārt lidojošie kukaiņi iedveš šausmas.

Interesanti, ka pirms avārijas vietējā fauna cilvēku klātbūtnes dēļ nebija īpaši bagātīga. Pēdējo gadu desmitu laikā daba ir atkarojusi šīs zemes. Pat Pripjatas spoku pilsētā ar panorāmas riteni centrā dažkārt klaiņo vilki un pat lāči. Tāpēc šī vieta ir bīstama ne tikai radiācijas dēļ – te var sastapties ar plēsējiem.

Aizliegtā zona aizņem 4 tūkstošus kvadrātkilometru Ukrainas, Baltkrievijas un Krievijas teritorijās. Tajā atrastas 100 augu un dzīvnieku sugas, kas reģistrētas Starptautiskās dabas un dabas resursu aizsardzības savienības sarakstā, jo tiem draud izmiršana. Aptuveni 40 no tām, ieskaitot dažas vilku un lāču sugas, pirms avārijas šeit nebija sastopamas.

Černobiļas cunami

Černobiļas AES agrāk gadījās redzēt fotogrāfijās, tāpēc uzreiz to pazinu, tiklīdz tā parādījās pie apvāršņa. Dīvaina sajūta, kāda reizēm rodas, uz ielas sastopot cilvēku, ko esi dažkārt redzējis televīzijā. Viņš ir pazīstams, taču reālajā dzīvē šķiet mazāks un pat nemanāmāks, taču tas pats vien ir!

4й энергоблок, тот самый, закрыт саркофагом
© Sputnik / Oksana Dzadana
4. energobloks, ko sedz sarkofāgs

ČAES šķiet pavisam neliela. Nekā īpaša, ja "izslēgt" no apziņas katastrofas sekas. Tomēr, skatoties uz staciju caur traģēdijas prizmu, to uztver pavisam citādi – tas ir cilvēka ģēnija un ārprāta iemiesojums.

Šī ainava apbur – gluži kā cunami, kas aug acu priekšā. Bailes un sajūsma rada emocijas, no kurām elpa aizraujas. Tu saproti, ka esi nāvei lemts, taču atrauties nav ne iespējas, ne arī vēlēšanās.

Visi šie pārdzīvojumi, protams, ir subjektīvi — dažs labs uz ASE skatās vienaldzīgi, cits cenšas pēc iespējas ātrāk pamest šo vietu. Daudziem šeit sākusies histērija. Man pašam radās pilnīgi sirreālistiska sajūta — bija tā, it kā es no malas skatītos pats uz sevi un staciju. Kā palēninātajā filmā.

Īpaši atmiņā iespiedās sieviete, kas apgrieza krūmus pie žoga. Viņa to darīja mierīgi, lēnām un ar lielu atbildības sajūtu. Viņa nebija ģērbta aizsargkostīmā, pat respiratora nebija.

Vasīlijs saka, ka tas nav nepieciešams. Černobiļā dzīvo vairāki simti speciālistu, kas apkalpo staciju. Viņi mainās reizi divās nedēļās — tā ir drošāk, organisms nepaspēj uzkrāt pārāk lielu radiācijas dozu.

Taču patvaļīgajiem iemītniekiem mūsu pavadonis jūt līdzi. Tie ir vietējie iedzīvotāji, kuri tika evakuēti no Černobiļas katastrofas pirmajos mēnešos, taču pēc tam par spīti aizliegumam atgriezās savās mājās. Lielākoties tie ir sirmgalvji. Dzīvo nabadzīgi, no radiācijas nebaidās.

"Kur tad viņi ies? Kam viņi ir vajadzīgi? Tāpēc nolēmuši dzīvot šeit līdz mūža galam…," — viņš nopūšas.

Starp patvaļīgajiem iemītniekiem ir arī jauni cilvēki. Agrāk šeit dzīvoja pat ar bērniem, taču vēlāk nolēma, ka tas ir pārāk liels risks un atstāja bīstamo teritoriju. Tagad, saskaņā ar oficiālajiem datiem, bērnu zonā nav; tomēr apstarotā teritorija ir pārāk liela, tādēļ pilnīgi izslēgt šādu iespēju nevar.

Aizliegtās zonas ķīlnieki

Klasiskajā izpratnē Stokholmas sindroms ir psiholoģiska reakcija, kuras rezultātā ķīlnieks simpatizē teroristam. Černobiļā kļūst skaidrs, ka cilvēki kaut ko līdzīgu jūt attiecībā uz radiāciju. Daudziem katastrofa dāvāja jaunu dzīves jēgu. Patvaļīgajiem iemītniekiem, kas mitinās zonā, riskējot ar savu veselību, radiācija dāvāja iespēju dzīvot tā, kā viņi vēlas, iespējams, pat atbrīvoja viņus. AES kļuva par svarīgu viņu dzīves daļu — tas ir unikāls psiholoģisks paradokss.

Пустые дома на подъезде к АЭС
© Sputnik / Oksana Dzadana
Tukšās mājas uz piebraucamā ceļa pie AES

Jebkurā gadījumā, runājot ar cilvēkiem, ko satiku aizliegtajā zonā, man radās sajūta, ka viņi par staciju runā ar apbrīnu. Vasīlijs pat neslēpa, ka pret šo vietu izturas ar mīlestību, kaut gan viņam ir daudz iemeslu to ienīst.

Šodien aizliegtā zona ir ļoti populārs tūrisma objekts. Organizētas grupas brauc gandrīz katru dienu. Tas ir oficiāli, droši un lēti. Ekstremāļi nolīgst nelegālos pavadoņus, tā saucamos stalkerus (vārds no "Piknika ceļa malā"). Tie vadā pa slepenām takām un maršrutiem — tas ir neoficiāli, bīstami un dārgi.

Jebkurā gadījumā zona dzīvo pilnvērtīgu aktīvu dzīvi, kas atšķirās no visas pārējās pasaules. Kad atgriezos no komandējuma, jutos mazliet nomākts. Man likās, ka tā ir vieta, kur notika pasaules gala mēģinājums. Vēlāk gan nonācu pie domas, ka šī traģēdija parādīja, cik liels spēks piemīt cilvēkam pat salīdzinājumā ar nekontrolējamo kodolenerģiju.

"Jūs vaicājat man: kas ir cilvēka lie¬lums? <…> Vai tas, ka viņš radīja otru dabu? Ka lika darbo¬ties gandrīz vai kosmiskiem spēkiem? Ka ļoti īsā laikā ir apguvis planētu un izcirtis logu uz Visumu? Nē! Viņa lielums ir tas, ka, par spīti visam, viņš ir saglabājies, pa¬licis neskarts un nodomājis tāds palikt arī turpmāk!" Boriss un Arkādijs Strugacki, "Pikniks ceļa malā".

Galvenie temati