Dzintars ir pusdārgakmens, kas interesē ne tikai modesdāmas, bet arī arheologus. Bieži vien zinātnieki atrod tajā kukaiņus, par kuru eksistenci nekas agrāk nav bijis zināms.
Dzintars ir viens no nedaudzajiem akmeņiem, kas cilvēkam pazīstami kopš sirmas senatnes — līdz pat mūsdienām tas atrodams pludmalēs un seklumā.
Dzintarā sastinguši kukaiņi un augi dabā sastopami bieži. Tos dēvē par inklūziem
Inklūzi palīdz zinātniekiem izzināt senu Zemes vēsturi. Daudzus senus kukaiņus zinātnieki atklājuši tikai pateicoties sastingušo sveķu izpētei.
Zinātnieki lēš, ka iespēja atrast svešķermeni dzintarā veido aptuveni vienu gadījumu no tūkstoša.
Dzintars ir sastinguši skujkoku sveķi. Galvenokārt tas veidojies paleogēna periodā (pirms 66-23 miljoniem gadu).
Par dzintaru kļūdaini dēvē jebkādus izrakteņus – sveķus, kas atšķiras ķīmiskā sastāva ziņā, taču ārēji ir līdzīgi. Visā pasaulē sastopami aptuveni 100 dzintaram līdzīgi sveķi.
Parasti akmens ir dzeltens, taču sastopams arī bezkrāsains, pienbalts un sarkanbrūns dzintars. No ārpuses to bieži klāj necaurspīdīgs slānis.
Dārgakmeņu speciālisti dala dzintaru vairākās kategorijās atbilstoši tā caurspīdīgumam. Akmens mēdz būt mākoņains (puscaurspīdīgs), bastards (caurredzams nošķēluma vietās), kaulains un putains – necaurspīdīgs.
Dzintars ir atrodams vietās, kur pirms 40-70 miljoniem gadu auga atbilstošo sugu koki. Zināms tikai tas, ka to vidū bijuši vismaz sešu sugu skujkoki. Ar laiku sveķi pārakmeņojās, mainījās to sastāvs, un radās dzintars.
Līdz VIII gadsimtam dzintaru mēdza dēvēt par sastingušu saules staru, pārakmeņojošus jūras putu gabalu, sastingušam putnu asarām un uzskatīja pat par kukaiņu vielmaiņas produktu.
